19. gadsimts sākās ar kariem un nemieriem. Tas bija laikmets, kas saistījās gan ar brīvības cīņām, gan ar zemju pievienošanu un apspiešanu, gan arī ar garīgās dzīves plašu uzplaukumu. Tas bija bagātīgs laikmets strāvojumu un virzienu zonā, jo viens pēc otra sevi nomainīja klasicisms, romantisms, reālisms, valdot neilgu laiku un tad dodoties tālāk vai transformējoties savādākā izpausmē.
19. gadsimtā aktīvi norisinājās kultūras dzīve; attīstījās zinātne, literatūra un māksla. Kultūras dzīve kļuva interesantāka un krāsaināka, vienojošais, kas bija iepriekšējos gadsimtos, vairs nepastāvēja.
19. gadsimta pirmajā trešdaļā noslēdzās "lielo stilu" attīstība, parādījās daudzi nelieli virzieni, kas attīstījās tikai pēc pašu likumsakarībām, izkopjot sev raksturīgo un īpašo. Tas dominēja visā kultūrā.
Es izvēlējos šo tēmu apskatīt tuvāk, jo mani tā ieinteresēja tad, kad mēs mācību stundā to apskatījām. Manuprāt, klasiskā mūzika ir liela vērtība. Es domāju, ka manas zināšanas šajā tēmā ir nepietiekamas, un es gribu uzzināt vairāk.
18. gadsimtā pamazā, bet neatgriezeniski mainījās Eiropas uzskati, dzīvesveids un mūzikas dzīves formas. Līdz ar to mainījās mūzikas valoda un radās jauns mākslas stils – klasicisms.
Klasicisms mūzikā bija laika periods no 1750. gada līdz 1830. gadam, lai gan dažreiz uzskata, ka tas bija arī gan pirms, gan pēc šī perioda. Klasicisma perioda mūziku nevajadzētu jaukt ar klasisko mūziku, kas ir attiecināms uz vairākiem mūzikas veidiem šajā ērā. Bieži vien tradicionāli, bet nepareizi klasisko mūziku attiecina uz klasicisma perioda mūziku.…