Klasicisma literatūra bija laikmets Eiropas literatūrā, kas aizsākās 17.gs. Francijā. Francijas literatūrā klasicims valdīja līdz pat 19.gs. sākumam, kamēr pārējā Eiropā 18.gs. daudz lielāku nozīmi ieguva Apgaismības literatūra.
Klasicisms literatūrā, par kanonu izvirzot antīko literatūru un īpaši iespaidojoties no Aristoteļa un Horācija uzskatiem par dramaturģiju un dzeju, uzsvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, augstu darbu morālo saturu un vērtību, arī literatūras audzinošo funkciju. Blakus antīkajai kultūrai vēl viens klasicisma avots ir Renē Dekarta racionālisma filozofija, kas uzlūkoja pasauli kā racionālu, loģisku, hierarhisku.
Klasicisms pārņēma no renesanses un attīstīja tālāk interesi galvenokārt par senās Grieķijas un Romas kultūru. Klasicisma virziena pārstāvji centās radīt ideālus, skaistus varoņus un bieži izmantoja senās Grieķijas un Romas mitoloģijas un vēstures sižetus.
Liela nozīme klasicisma attīstība bija dabaszinātnēm, sevišķi matemātikai un mehānikai, ar kuru palīdzību centās izskaidrot norises dabā, cilvēkā un sabiedrībā; tāpēc klasicisma literatūra bieži šķiet samākslota, tēli mākslīgi konstruēti, tie nav cilvēki ar miesu un asinīm, tie ir pilnīgi tikuma vai netikuma iemiesojumi. Tēlam literatūrā trūkst individualitātes.
Pazīmes un raksturīgais
Klasicisma literatūrai raksturīgs konflikts starp jūtām un pienākuma izjūtu, individuālu tēlu vietā - tipi. Klasicismā saduras un konfliktē personība un sabiedrība, ideāls un īstenība, jūtas un prāts. Tam raksturīga stingra formu sakārtotība, līdzsvarotība, tēlu skaidrība un harmonija. Raksturīgs racionālisms, t.i., literatūrai jābūt saprotamai un loģiskai t.i. bez cilvēka jūtu izpaudumiem un kaislībām.
Svarīga vieta literatūrā ierādīta valdnieka tēlam, uzskata, ka vienīgie un īstie vēstures veidotāji ir karaļi, aristokrāti, karavadoņi un ministri. …
