Ja es taisītu dokumentālo filmu par Muratovu, es samontētu manuprāt izcilākos viņas filmu fragmentus, jo, kā viņa pati V.Nepevnija dokumentālajā filmā Kira(2003) izteicās – „es pati gribētu izgaist, lai paliek tikai manas filmas”. Viņai ir tādas filmas, kurām nevajag komentārus un nevajag arī titrus, jo tas viss ir muratovisks apziņas plūdums. V.Nepevnija Kira nemaz nav slikta filma, tā ir labi informējoša un sniedz ieskatu Muratovas daiļradē, bet, kā teiktu prātīgi kino zinātnieki - „psiholoģiskais portrets nav sevišķi izdevies”. Bet paldies tomēr V.Nepevnijam, jo, pagājušā Arsenāla ietvaros redzētā filma lika man krietnu laiku apcerēt domu, vai nebūtu vērtīgi aplūkot Muratovas daiļradi tuvāk. Apcerēju, apcerēju un nonācu pie janvāra Rīgas Laikā publicētās intervijas ar pašu Muratovu, kur, šķiet, pats Tīrona kungs atzina Muratovu par labu režisori. Tātad Muratova nav nekāda kaktu parādība – tā, šķiet, es nodomāju un vēlāk internetā uzgāju veselu sarakstu ar viņas darbu apbalvojumiem. Tikai Latvijā gan viņas filmas, gan latviskota informācija gandrīz nemaz neeksistē – tāds bija nākošais slēdziens un mana darba lielais trūkums. Savu pētījumu par viņas estētikas evolūciju no diplomdarba līdz filmai Настройщик es varu rakstīt, pateicoties lielajai un labajai e-pasaulei, kur atrodamas gan Muratovas filmas, gan intervijas un apceres. Man bija interesanti lasīt intervijas no dažādiem laika posmiem ar domu salīdzināt viņas kā personības attīstību, bet nekas no salīdzināšanas nesanāca, jo Muratova visur šķiet konstanta parādība. Un vēl mani sevišķi pārsteidza divi viņas darbi - Чеховские мотивы un Познавая белый свет, jo abos dzīve ir tik vitāla un blīva ar metafiziku kā nekur citur.…