Mūsdienu mākslas kultūra nav iedomājama bez kinomākslas un televīzijas, šiem likumīgajiem radio un kinomatogrāfa pēctečiem. Tomēr sākumā kino tika uztverts kā antikultūra, jo ekrāna panāktā ilūzija bija ļoti elementāra, nesniedzās ārpus gadatirgus atrakcijas ietvariem, kurai estētikas jomā nav nekādas nākotnes. Kino vēsturnieks N. Ļebedevs savā grāmatā citē jaunā žurnālista sarkastisko spriedumu: ”Kinomotogrāfs ir “brīnumu brīnums, jaunākais, nepārspētais un nepārspējamais cilvēka ģeniālā prāta auglis, - kāpēc gan, tikko kino sāka runāt, radās kaut kas tik naivs un bezpalīdzīgs, ka to varētu apskaust pat papuasi un Ashanti? Skaties uz ekrānu un brīnies kāpēc gan cilvēki, kas sēž tev blakus, nav tetovēti?” Otrkārt, attīstoties kinoattēla un projekcijas tehnikai, Limjēru izgudrojums kļuva par līdzekli, kā viegli nopelnīt, un tas pirmām kārtām ieinteresēja veikalniekus.
Bija veltīgi pūlēties atspēkot pamatotos agrīno filmu negatīvos novērtējumus, ekrāna banalitātes radīto sašutumu, jo pārāk liels bija bezdibenis starp seno mākslu – teātra, literatūras, glezniecības kultūru un Š. Patē, L. Gomena, A. Drankova kustīgajām bildītēm. Tomēr kinomotogrāfa “zelta drudzis” attīstījās strauji.
Ļoti īsā laika posmā, kas vēstures mērogiem mērojot, ir tikai acumirklis, pāris gadu desmitos uz ekrāniem tiek demonstrēta A. Drankova ražotā filma “Steņka Razins un kņaze” (par Stepana Razina vadītās tautas kustības tēmu), vodeviļa “Uzticīgais dieninieks”, melodrāmas “Liktenīgie briljanti”, “Vandas noslēpums” un simtiem visdažādāko filmu, kas uzņemtas Parīzē, Ņujorkā, Londonā, Pēterburgā un daudzās citās pasaules pilsētās. Cik krass ir šīs kino produkcijas kontrasts ar īstu mākslu, redzams kaut no tā, ka aptuveni tajā pašā laikā, kad paceļas šis duļķainais kino vilnis, lasītāji saņem Ļ. Tolstoja “Augšāmcelšanos”(1899), “Pēc balles”(1903), “Hadži Muratu” (1904), A. Čehovs uzraksta darbus “Gravā”(1901), “Ķiršu dārzs”(1903), M. Gorkijs lugas ”Dibenā”(1902) un “Ienaidnieki”(1906). V. Meierholds 1906.gadā pieņem iestudēšanai A. Bloka lugu “Balagāniņš”, kas vērsta pret toreiz modē nākušu dekadentismu, un tajā pašā laikā Bloks ciklā “Kuļikovas laukā” paredz cildenu un dumpīgāku dienu sākumu.…
