Būtiska loma Ķīnas iekšējā un ārējā politikā bija ķīniešu attieksmei pret valsts varu un telpas izpratnei. Jau Džou dinastijas laikā, kuras dibinātāji Ķīnā bija atnākuši kā iekarotāji, tika izgudrota īpaša politikas formula par „debesu mandātu”: debesis(visaptverošā enerģija) devušas savas pilnvaras valdniekam. Kamēr valdnieks ir taisnīgs, viņam pieder „debesu mandāts”. Ja nāca jauna dinastija, kas iepriekšējo gāza, tas tika pamatots ar to, ka debesis atņēmušas savas pilnvaras iepriekšējai dinastijai un nodevušas nākošajai.
Zem debesu centra, pēc ķīniešu domām, atradās Debesu Dēla – valdnieka rezidence plašajā nozīmē – Ķīna. Ķīnieši tāpēc savu valsti sauca par Dzungou, kas nozīmē „centrālā valsts”. Visas pārējās valstis, tautas un ciltis saskaņā ar ķīniešu telpas izpratni grupējas ap „centrālo valsti”, tās ir nekulturālas un barbariskas; jo tālāk no „centrālās valsts”, jo cilvēki savā būtībā kļūs līdzīgāki zvēriem un putniem. Tikai dzīvojot Ķīnā, cilvēkam ir iespējas būt civilizētam un kulturālam.
Visu kaimiņu pienākums ir maksāt meslus Ķīnas valdniekam; jebkuras citas valsts sūtnim vai pat valsts vadītājam, ierodoties pie Ķīnas valdnieka, bija jāizpilda kotau – trīs reizes ar pieri jāpieskaras grīdai un pēc tam deviņas reizes zemu jāpaklanās. Tieši šī iemesla dēļ jaunajos laikos bija tik grūti nodibināt diplomātiskās attiecības ar eiropiešiem. Portugāļi, holandieši, angļi un citi savā lepnumā bieži atteicās sist pieri pret zemi eiropiešu izpratnē pagāniska valdnieka priekšā.
Ļoti būtisks Ķīnas vēsturē bija tās iedzīvotāju priekšstats, ka „centrālā valsts” var būt tikai viena, kā arī attieksme pret karu kā pret pārdabisku parādību. Šī apziņa palīdzēja pārvarēt arī Ķīnas vēsturē sastopamos politiskās sašķeltības un sadrumstalotības periodus. Tā līdzēja saturēt kopā milzīgās un blīvi apdzīvotās teritorijas.
Ķīniešu pārākuma apziņu un pasaules redzējumu nespēja ietekmēt arī eiropieši. Sākumā ķīniešu ostas bija atvērtas eiropiešim, tāpat kā jau izsenis arābiem.…
