Ķīniešu arhitektūra līdzās celtnieciski formāliem elementiem ietver sevī vēl arī labu tiesu simbolikas, kas apgrūtina šīs arhitektūras pilnīgu izpratni. Ar ķīniešu arhitektūras ārējo formu Eiropa sāka iepazīties 17. gs., un radās tā sauktā chinoiserie, nesaprastas vai pārprastas ķīniešu arhitektūras formas, kuras paraugi izkaisīti Anglijā, Francijā un Vācijā (piem., „Ķīnas tornis” Minhenē). Lauvas, tīģeri, bruņurupuči, feniksi, pūķi un tamlīdzīgi ornamentāli darinājumi uz ķīniešu celtņu fasādēm šķiet eiropietim naiva fantastika, maz noderīga cēlajiem uzdevumiem. Neapjausta paliek skaitļu simbolika, neiztulkots ķīniešu sensenais duālisms, - viss tas, kas ir ķīniešu arhitektūras svarīga un neatņemama sastāvdaļa. Kaut gan ķīniešu arhitektūrā ir indu un pat hellēņu, bet vēlāk persiešu, islāmiešu un dienvidaustrumu aziātu formu ietekmes, tomēr šīs arhitektūras dziļākie pamati ir autonomi. Šo pārliecību gūstam, salīdzinot, piemēram, indu stupu, topu vai toranu ar ķīniešu svētnīcu, tai un pailou. …