Katras valsts mērķis ir vara un pēc iespējas lielāka, lai garantētu savu statusu un vietu starptautiskajā sistēmā. Valsts spēks un ietekme ir atkarīga no tā, cik liela vara tai pieder, jo tā palīdz diktēt spēles noteikumus, no kā atkarīgs, kā veidojas attiecības valstu starpā .
Vara vienmēr bijusi konflikta centrā, tās iegūšanai valsts izmanto visus līdzekļus, visi ārpolitikas instrumenti, ieskaitot diplomātiju, tirdzniecību, alianses un līgumus, tiek izmantoti, lai uzturētu nacionālo varu. Vara nozīmē to, ka viens aktieris – valsts - var panākt noteiktu otra aktiera rīcību. Aktieri savas ietekmes palielināšanos var panākt ar stingrā varas ( piespiešana un atlīdzība) vai maigās varas (kultūras, ideoloģijas izmantošana, reputācijas veidošana) palīdzību.1
Maigā vara ir saistīta ar to, ko sauc par strukturālo varu, ar kuras palīdzību izlemj, kā vajadzētu noteiktas lietas darīt. Tā rada ietvaru, kurā valstis veido attiecības viena ar otru, ar cilvēkiem un uzņēmumiem. Strukturālo varu izmanto vadošā valsts, lai uztieptu savus likumus un vēlmes ekonomikas, politikas, militārajā, diplomātiskajā un kultūras jomā citiem. Valsts strukturālā vara izaug no reputācijas un kultūras faktoriem, ieskaitot valodu, ekspertīzi un zināšanas, kas ļauj valsts vadītājiem noteikt spēles noteikumus. Strukturālās varas avoti ir kontrole pār aizsardzību, ražošanu, finansu un kreditēšanas sistēmu, ietekme pār zināšanām un informāciju.2
Stingrās varas ietvaros izmanto piespiešanu un apbalvojumus. Piespiešana ir spēja ietekmēt kādu ar draudu vai apbalvojumu (solījumi, atlīdzība) palīdzību. …
