Jēdziens “ķīmiskās laika mīnas augsnē” – tā būtība
1988. gadā Dr. W. M. Stiglians atzīmē, ka laikam ejot un turpinoties dažādu ķīmisku vielu emisijai vidē, augsnē uzkrājies liels daudzums veco piesārņotāju, kas nav aizvākti no augsnes, bet var tikt remobilizēti notiekot klimata vai zemes lietošanas veida izmaiņām. Šim fenomenam Dr. W. M. Stiglians piedēvē nosaukumu – ķīmiskās laika mīnas. Šobrīd šis jēdziens lietots vairākos autoru darbos un ar nelielām interpretācijas izmaiņām simbolizē Dr. W. M. Stigliana radīto teoriju par ķīmiskajām laika mīnām. Lasītājam, kas pirmo informāciju par ķīmiskajām laika mīnām iegūst no šī darba, var rasties jautājumi, kas tās par vielām un kāds gan viņam varētu būt kaitējums no tā, ka šīs vielas tiek remobilizētas.
Par vielām, kuras tiek pieskaitītas pie ķīmiskajām laika mīnām, jāsaka tā, ka ikviena ķīmiska, organiska vai neorganiska viela, kas nonāk vidē un atrodas tajā koncentrētākā daudzumā – vairāk nekā dabiskajos apstākļos, var radīt būtiskus traucējumus, kāda dzīva organisma attīstībā unlīdz ar to kopumā var radīt toksiskus savienojumus, kancerogēni vai mutagēni ietekmējot dzīvo organismu. Tātad par ķīmiskajām laika mīnām galvenokārt uzskata:
smago metālu
cilvēka sintizēto organisko vielu
atkritumu izgāstuvēs sadaloties dažāda veida atkritumiem radušos organisko un neorganisko vielu radīto piesārņojumu
Ķīmisko laika mīnuizraisītājs galvenokārt ir pats cilvēks, kas ar savu saimniecisko darbību rada dažādu vielu emisiju vidē, kas neatbilst dabiskajam stāvoklim. Protams ir arī dabiskā ceļā radies piesārņojums, kas var būt kaitīgs cilvēka veselībai, piemēram dzīvsudraba (Hg) emisija vidē,vulkāniskās darbības rezultātā ir gandrīz ekvivalenta antropogēni radītai emisijai. Tomēr pie dabiski radītā piesārņojuma likvidēšanas ir pielāgojušies kā atsevišķi organismi, tā arī visa ekosistēma kopumā, bet augsti industrializētās teritorijās vide nav spējīga tikt galā ar piesārņojumu, tādēļ tas uzkrājas radot bīstamību nākotnē.
No savas puses varu piebilst, ka cilvēks par kaitīgām sācis uzskatīt tās vielas vidē, kas tur uzkrājušās laika gaitā un rada draudus paša cilvēka dzīvībai, tādējādi panākot šo vielu emisijas samazināšanu, kas radīta samazinot to ražošanu un izmantošanu. Tai pat laikā, vielas , kuras tika izmantotas agrāk un ir iekļuvušas bīstamo vielu kategorijā, un to izmantošana ir ierobežota vai aizliegta, ir nomainītas pret citām, ne mazāk kaitīgām vielām, kas iespējams kļūs par ķīmiskajām laika mīnām pēc kāda ilgāka laika perioda.
Dažādu vielu akumulāciju vai likvidēšanu, kā arī remobilizāciju nosaka tādas augsnes īpašības, kā katjonu apmaiņas kapacitāte (KAK), augsnes skābums (pH), augsnes organiskais sastāvs (OS), mikrobioloģiskās īpašības (MĪ), sasāļošanās (SAL), aerobie un anaerobie apstākļi.
Par īpaši bīstamām ķīmisko laika mīnu sastāvdaļām augsnē, un to ietekmi uz dzīvajiem organismiem pastāstīsim nākamajās nodaļās.
…
