Šo tēmu izvēlējos, lai smalkāk izpētītu vienu no “tiesībām uz svešu lietu” veidiem - ķīlas tiesību. Referāta mērķis ir izzināt, kas ir ķīlas tiesība un kā to pielieto mūsdienās.
Lai sasniegtu šo mērķi tiks izmantota analītiskā pētniecības metode, tiks lasīta grāmatās rakstītā informācija, kā arī Latvijas Republikas normatīvie akti. Darba izstrādes laikā tiks pētīti sekojoši jautājumi, ķīlas tiesību jēdziens, ķīlas tiesību veidi, ķīlas ņēmēja un ķīlas devēja tiesības kā arī ķīlas tiesības nodibināšana un izbeigšana.
Lai skaidrāk izprastu, kas ir ķīlas tiesība jāsāk ar paskaidrojumu, kas ir tiesība uz svešu lietu vispār.
Tiesība uz cita (svešu) lietu ir tāda tiesība, kura pieder citai personai, nevis lietas īpašniekam. Tātad šajā gadījumā īpašuma tiesības uz lietu pieder vienai personai, bet citai personai pieder atsevišķa tiesība uz šo lietu. Civillikums nosaka, ka tiesības uz svešu lietu iedala ķīlas tiesībās, servitūtos, izpirkuma tiesībās un reālnastās.
Ķīlas tiesības bija pazīstamas jau Senajā Romā. Ķīlu tiesības izveidojās kā lietisks jeb reāls nodrošinājums kreditoram gadījumā, ja parādnieks nesamaksāja parādu vai neizpildīja kādu cita veida saistību. Izpildījumu garantēja ieķīlātā parādnieka lieta, kuru kreditors drīkstēja pārdot, lai iegūtu nesamaksāto parāda summu.
Mūsdienās ar ķīlas tiesību visbiežāk persona sastopas brīdī, kad vēlas iegādāties īpašumu ar bankas aizdevuma palīdzību, lai no kredītiestādes saņemtu aizdevumu, mums ir jādod kāda lieta – ķīla kā garantija.