18. gadsimta otrajā pusē ne vienā vien Latvijas vietā zemnieki sacerēja pēc rakstītās literatūras likumiem un rokrakstos izplatīja laicīga un reliģiska satura dzejojumus. To lielākā daļa laika gaitā aizgājusi bojā, bibliotēkās un arhīvos glabājas tikai nedaudzi teksti, ar grūtībām var atrast netiešas ziņas. Arī rakstītāju vairākums palicis nezināms. Tomēr tieši šai jomā meklējami latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākumi.
Hronoloģiski pirmais vārdā zināmais rakstītās laicīgās dzejas latviešu tautības autors, kura darbi daļēji saglabājušies, ir Ķikuļa Jēkabs
( 1740.-1777?).
Ķikuļa Jēkaba dziesmas (1977) ir svarīgs latviešu rakstniecības sākumposma piemineklis. Tie ir nozīmīgi vēstures avoti, kas raksturo tālaika darba cilvēku ikdienu, centienus un cīņu pret muižniekiem, gan pašu rakstītāju.
Lielā daļā agrīno dzejas darbu izpaužas rakstītāju protests pret toreizējo sociālo netaisnību – dzimtbūšanas iekārtu, pret zemnieku apspiestību, naids pret apspiedējiem. Ķikuļa Jēkabs aktīvi piedalījās lielajos 1776.-1777.g. Vidzemes dzimtļaužu nemieros, bija vērienīgs zemnieku tiesību cīnītājs.
Lai gan par Ķikuļa Jēkaba dzīvi un darbību pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem saglabājies maz liecību, tomēr tajās samanāma spēcīga personība, kā arī nojaušams smagais laikmets un tautas noskaņojums.
Referāta mērķis:
pētīt pirmā zināmā latviešu tautības rokraksta dzejas autora Ķikuļa Jēkaba dzīvi un darbību.
I. LATVIJA 18. GADSIMTA BEIGĀS
Vidzemei pirms diviem gadsimtiem raksturīgas bagātas muižas un nabadzīgas zemnieku sētas ar noplicinātiem laukiem. Nomāktie dzimtcilvēki ik dienas devās klaušās uz muižām. Muižnieki izmantoja savu priviliģēto stāvokli, lai nostrādinātu zemniekus, padzītu no mājām, sodītu viņus. Tāpēc sākās dzimtbūšanas iekārtas krīze, ik pa brīdim Vidzemē sākās nemieri. 1776. un 1777. gadā nemieros iesaistījās Cēsu, Valmieras, Rūjienas un citi apkārtējie novadi. Zemnieki izrādīja neapmierinātību, slepus mēģināja organizēties un uzstāties kopīgi.…
