Ķermenis tiek uztverts kā pasaules centrs. Ķermeniskums- jautājums par to, kā cilvēks caur ķermeni realizē savu cilvēciskumu. Seksualitāte- attieksme pret pasauli, ko nosaka mūsu piederība konkrētajam dzimumam.1
Interese par cilvēka ķermeni un tā lomu garīgajā un praktiskajā dzīvē ir pastāvējusi vienmēr un ir bijusi nozīmīga vieta kultūras attīstības procesā. Šī interese atspoguļojusies releģiskajās mācībās, mākslā, zinātnē un filozofiskās domas evolūcijā. Katra kultūra dažādos laikos ir devusi savu attieksmi un šīs problēmas interpretāciju. Ķermenis un seksualitāte kā filozofēšanas objekts ir bijis un ir raksturīgs ļoti daudziem filozofiem, tādēļ es mēģināšu šajā esejā atspoguļot vairāku filozofu viedokļus un galvenās idejas.
Mūsdienu filozofisko un zinātnisko pēijumu centrā ir izvirzīts reālais, ķermeniskais cilvēks, kurš ietver sevī un izstaro no sevis visus dabas spēkus. Jo universālāks kļūst cilvēks, jo dziļāk viņš cenšas izprast sevi un jo daudzveidīgāk viņš izpauž un apgūst savu ķermeni, tas ļoti raksturīgs tieši mūsu laikmetam. Cilvēka ķermenis nav viennozīmīga problēma, tās risinājums ir atkarīgs no kultūras, kurā šis jautājums aplūkots. Kultūras konteksts nosaka problēmu un akcentus, kuri ir izvirzijušies priekšplānā, gan arī atbildes, kuras rastas attiecīgajā laikmetā. Manuprāt, mūsdienās neviens vairs neuzskata, ķermenis vispār ir problēma vai „dvēseles cietums”, kā to uzskatīja agrāk. Mūsdienās ķermenis vairs nav kaut kas neizzināts un neatklāts, jo laikmetu gaitā un ar mūsdienu tehnoloģijām ķermenis ir izpētīts līdz pat vismazākajai šūnai. Tagad par ķermeni atklāti runā, spriedelē, kritizē visi un neviens nekaunas to izrādīt vai apjūsmot.…