Secinājumi
• Žesti ir gan kultūras, gan iemācīti, gan ģenētiski iedzimti signāli, kurus mēs pieprotam sākot ar dzimšanas brīdi un turpinām mācīties visas dzīves laikā.
• Kopumā ilgtermiņā ķermeņa valodu nav iespējams viltot, jo dabiskā ķermeņa valoda pārņem jebkādus viltotus žestus.Nereti ir pat lietderīgi prast pāris viltotus žestus, lai saskarsmē neaizvainotu sarunas biedru.
• Faktori, par kuriem katrs no mums spētu secināt par sarunas partneri, ir daudz vai vismaz mums šķiet, ka protam tos labi atpazīt.Atpazīt biedra žestus palīdz gan kultūras zināšanas, gan ģimenē iemācītas prasmes.
• Būtisks žests melu atklāšanā ir roku novietošana mutes un deguna rajonā,kas dabiski nācis mums līdzi jau no bērnības.Bērnībā gan tas varēja tikt darīts uzkrītoši, taču ar vecumu cilvēki prot labāk noslēpt iespējamus melus.
• Stāja var liecināt par partnera noskaņojumu, rakstura īpašībām un daudziem citiem faktoriem.Tā ir atkarīga arī no tā, vai poza, kurā atrodas biedrs, ir slēgta vai atvērta.
• Liela daļa sarunas partneru apzinās savu intīmo distanci, ielaižot tajā vien tuvākos cilvēkus.Nereti cenšas arī ieturēt šo distanci arī brīžos, kad sarunas biedrs pārlieku tuvojas.
• Ilgs acu kontakts pārsvarā izraisa diskomfortu, taču tas atkarīgs arī no citiem faktoriem,piemēram, kultūras.Dienvidu zemju pārstāvji nereti ir atvērtāki gan sarunai, gan acu kontakta izveidei nekā ziemeļu valstu pārstāvji.
• Par sarunas temata maiņu vai sarunas beigām vienmēr visvieglāk būtu vienkārši apvaicāties sarunas partnerim par notiekošo nevis censties uzminēt neverbālo valodu, kas var būt maldinoša.
…
