Lai gan ir acīmredzams, ka cilvēki cits citam nodod informāciju ne tikai ar vārdu palīdzību, bet arī bez vārdiem, lielākā uzmanība šai neverbālajai (bezvārdu) komunikācijai tika pievērsta tikai pēdējos 30 – 40 gados. Viens no iemesliem, kāpēc tas notika tik vēlu, bija tas, ka neverbāla komunikacija parasti ir neapzināta, noris automatiski. Pēc tikšanās ar citu cilvēku mēs bieži vien sakām: „Mani parņēma izjūta ” vai „Mana intuīcija man tomēr saka...”. Tas nozīmē, ka ir saņemta kāda nozīmīga informācija, bet mēs to uztveram drizāk emocionali nekā ar prātu. Informācija, kuru mēs saņemam bez vārdu palīdzības, nereti var būt svarīgāka par vārdos izteikto. [4., 40. lpp.]
Neverbālā saskarsme ir gana sarežģīta un daudznozīmīga, pie tam nebūt ne tik viegli apgūstama. Taču mūs tā interesē kā labas uzvedības etiķetei piemītoša. [2., 62. lpp.]
Izmantojot M. Knapa definīciju varam sacīt, ka „neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcijas, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklātas vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas”. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, un tāpēc tā ir patiesāka, atklātāka. Neverbālā komunikacija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu.
Neverbālajā komunikācijā var izdalīt četras zīmju sistēmas:
Optiski kinētiskā zīmju sistēma (žesti, mīmika, pantomimika, dažādu ķermeņa daļu matorika, kas atspoguļo emocijas) ;
Paralingvistiskā (balss vokalizācijas sistēma – tonalitāte, diapazons) un ekstralingcistiskā (pauzes, klepus, smiekli, asaras, runas temps) zīmju sistēma;
Proksēmiskā zīmju sistēma (saskarsmes organizācijas telpā un laikā parametri);
Vizuālais kontakts – acu skatienu valoda.…
