Pēc psihologu domām, neverbālās zīmes komunicējot ir daudz svarīgākas, kā vienkārša valoda. Atbilstoši pētījumiem, sarunu biedru vai auditoriju vairāk ietekmē žesti un mīmika, tie atbilst 55% ietekmes, tajā pat laikā vienkārša valoda atbilst tikai 7%, bet tā saucamajai „paro valodai” ietekme ir 38%.
Tajā pat laikā, mūsu neverbālās zīmes bieži vien noliedz to, ko mēs sakām. Kad mūsu valoda ir pretrunā ar mūsu žestiem un pārējai uzvedībai.
Ar savu pozu mēs atstājam pirmo iespaidu par sevi. Pozai jābūt atvērtai.
Ir jācenšas, lai poza , kā arī valoda būtu atbrīvota un dabīga. Tajā pat laikā pastāvīga paškontrole var ierobežot kustības. Tāpēc laiku pa laikam ir vērts dot vaļu savām jūtām. Tad kad kustības atbildīs valodai, tad pilsnībā var apgalvot, ka izskatīsieties pārliecinoši un izteiksmīgi. Attiecīgi Jūs spēsiet kontrolēt situāciju.
PAMATŽESTI UN TO IZCELSME
Lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi visā pasaulē. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida; kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri vai drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu “jā” vai paustu piekrišanu. Šķiet, ka tas ir viens no galvas noliekšanas veidiem, un visticamāk, ka tas ir iedzimts žests, jo lieto arī nedzirdīgie. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu “nē” vai paustu noliegumu, arī ir universālā, un tas varētu būt bērnībā apgūts žests. Kad zīdainim pietiek piena, viņš groza galvu no vienas puses uz otru, lai atgrūstu mātes krūti. Kad mazs bērns ir paēdis, viņš krata galvu no vienas puses uz otru, lai apturētu vecāku centienus pabarot viņu ar karotīti, un tādējādi viņš ātri apgūsts galvas purināšanas žestu, lai parādītu nepatiku vai negatīvu attieksmi.…
