Kā zināms ikviens cilvēks bez verbālajiem saziņas līdzekļiem izmanto arī neverbālos – tātad arī žestus. Žests ir jēgpilna vai neapzināta ķermeņa kustība komunikācijas procesā. Ņemot vērā šo žesta definīciju, rodas jautājums kā žesti ietekmē cilvēku savstarpējo komunikāciju un vai žestus tiešām var uzskatīt par pilntiesīgiem komunikācijas procesa dalībniekiem, no kuriem ir atkarīgs komunikācijas process un tā rezultāts. Vēl viens svarīgs jautājums aplūkojot ķermeņa valodu ir jautājums par kultūras ietekmi uz cilvēka neverbālajiem izteiksmes līdzekļiem; vai tie ir saistīti ar kultūru, kurā tie funkcionē vai arī tie ir vienādi visās kultūrās.
Hipotēze: Ķermeņa valoda – žesti – dažādās kultūrās atšķiras.
Darba mērķi:
1.izpētīt pieejamo literatūru;
2.apkopot literatūru;
3.sistematizēt literatūru;
4.pierādīt vai apgāzt izvirzīto hipotēzi;
5.iegūt jaunas zināšanas.
Rakstniekus ir parasts dēvēt par vārda māksliniekiem. Bet Šekspīra “ziemas pasakā” viens no lugas varoņiem, kad no viņa grib izdabūt sīku aprakstu par to, kas noticis starp karali un Kamillo, apliecina, ka” viņu runa bija viņu klusuciešanā un valoda – viņu žestos”. Arī D. Bevingtons, grāmatā “Action is Eloquence” sīki analizējot Šekspīra drāmas, ar daudziem piemēriem parāda, ka Šekspīra teksts prasa vizuālu skatījumu, jo viņa lugās ikviena uznākšana un noiešana, ceļos mešanās, ceremoniālā procesija un roku stāvokļi funkcionē kā norādes uz saistībām un pakļautības sakarībām personu starpā, kur tērps norāda uz piederību pie noteiktas šķiras un žesti bieži vien ieņem centrālo vietu ainā, kā arī piesaka izmaiņas drāmas darbībā. Kad jāpavēsta kāds bēdīgs notikums, Šekspīrs daudzkārt par to vispirms ļauj nojaust no personāža kustībām, žestiem un mīmikas. Šņuksti, raudas, vaimanas, roku un kāju drebēšana, galvas kustības, bēdu pilns skatiens ir pirmie vēstneši tam, kas tik daudz vēlāk atklājas verbālajā izteiksmē.1
Šī parādība nav raksturīga vienīgi teātrim. Tomēr tikai samērā nesen zinātnieki nopietnāk sāka apzināties faktu, ka cilvēku saziņas procesā ne vienmēr svarīgākie ir teiktie vārdi. Tikpat nozīmīgi var izrādīties neverbālie izteiksmes līdzekļi, kas vai nu papildina, vai aizstāj runu. Ikviena garāka saruna starp diviem vai vairākiem partneriem īstenībā ir daudzu elementu virkne, kurā skaļi izsacītie vārdi mijas ar garākām un īsākām pauzēm, smiekliem, šņukstiem un, kur izrunātās skaņas, vārdi un teikumi (čukstot, izkliedzot vai izrunājot tos normālā skaļumā un augstumā) ir cieši saskaņojušies ar runātāja ķermeņa stāvokļiem vai ir atkarīgi no atstatuma starp runātāju un uzrunāto.…
