Pārliecināšanas galvenais mērķis ir citu cilvēku attieksmju maiņa. Līdz ar to pārliecināšanas psiholoģiskie mehānismi vienlaikus ir arī attieksmju maiņas mehānismi.
Pārliecināšanas rezultātā veidojas jaunas attieksmes, rodas viedokļu un uzvedības maiņa.
Mūsdienās gan reklāmas, gan dažādas PR kampaņas ir veidotas ar mērķi pārliecināt. Bieži arī mediji pilda šo funkciju. Lai panāktu sev vēlamo indivīdu rīcību, jācenšas ietekmēt un mainīt cilvēku attieksmes.
Pārliecināšanu iespējams panākt kā verbāli, tā arī neverbāli. Lai gan svarīga ir ne tikai informācija, ko jācenšas sniegt indivīdam, tikpat nepieciešams ir, lai vide un konteksts būtu piemēroti attiecīgajai informācijai.
Svarīgi, lai arī ķermeņa valoda (žesti, mīmika, pozas) papildinātu teikto. Tādējādi iespējams gūt vēl labāku rezultātu.
Šobrīd pasaulē dominē pārliecinoši ziņojumi, kas bieži vien piesaista mūsu uzmanību, maina attieksmes un uzvedību. Cilvēku piekrišanu var panākt ļoti daudzos veidos, taču visizplatītākais ir reklāma. ASV komunikāciju speciālists Neils Postmens (Neil Postman) atzinis, ka Amerikā dzīvojošs 20 gadus vecs jaunietis šobrīd jau ir redzējis aptuveni miljonu reklāmu, kas liecina par aktīviem piekrišanas panākšanas mēģinājumiem šajā (un ne tikai) valstī.
Senajā Grieķijā pārliecināšana bija viens no galvenajiem ieročiem ne tikai kā uzvarēt tiesas prāvas, bet arī kā panākt varu pār citiem. Pārliecināšana jeb retorika (zinātne par runas mākslu; daiļrunas teorija)1 tolaik bija viens no galvenajiem mācību priekšmetiem, ko mācīja jaunajiem grieķiem.
Grieķu filozofs Aristotelis (Aristotle) - viens no pirmajiem retorikas pētniekiem nosauca to par „zinātni, kas apskata pārliecināšanas iespējamo nozīmi”2. Balstoties uz Aristoteļa pētījumiem, pārliecināšana var būt balstīta uz šiem trim komponentiem - etoss, patoss un logos, kur logos ir ticamības panākšana, etoss - loģisku argumentu izklāstīšana, savukārt patoss – emociju saviļņošana3.
Romiešu orators Cicerons (Cicero) identificēja piecus pārliecinošas runas komponentus- pierādījumu un argumentu atrašanu, to sakārtošanu kārtībā, māksliniecisku saskaņošanu, to iegaumēšanu un visbeidzot – to prasmīgu pasniegšanu. Vēl viens romiešu orators – Kvintilians (Quintilian) šim apgalvojumam pievienoja vēl vienu komponentu – jābūt ne tikai labam oratoram, bet arī ‘labam cilvēkam’.…
