Ķermeņa brīvā krišana ir kustība, kas norisinās ar nemainīgu paātrinājumu. Šo paātrinājumu, kas versts vertikāli lejup, ķermeņiem piešķir Zeme. Zināms, ka, ikvienam ķermenim krītot no miera stāvokļa uz Zemi, ķermeņa ātrums palielinās. Mehāniskās attīstības sākumposmā pastāvēja uzskats, ka Zemes iedarbībā dažādi ķermeņi iegūst atšķirīgu paātrinājumu. Piemēram, papīra lapa un putna spalva krīt lejup ievērojami lēnāk nekā akmens vai metāla lode. Tādēļ sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis izteica domu, ka Zemes iedarbībā smagākie ķermeņi iegūst lielāku paātrinājumu. Ievērojamais Itāļu fiziķis G.Galilijs eksperimentāli pierādīja (1590) Aristoteļa atziņas nepareizību. Viņš bija pirmais, kurš ieviesa fizikas jēdzienu “Paātrinājums” kā stingri noteiktu fizikālu lielumu. G.Galilejs noradīja, ka pētot ķermeņa brīvo krišanu, jāievēro Zemes atmosfēras iedarbība uz krītošo ķermeni, kura var būt ievērojama. Par to var pārliecināties vienkāršā mēģinājumā. Divas vienādas papīra lapas paceļ vienādā augstuma virs galda, pagriežot tās paralēli galda virsmai, un tad ļauj tām krist lejup. Redzams, ka abas lapas vienlaikus sasniedz galda virsmu. Pēc tam vienu lapu saspiež, bet otru atstāj nemainīgu, un pēc tam atkal ļauj abām lapām krist lejup. Šajā saspiestā lapa nokrīt ātrāk nekā nesaspiestā, jo gaisā izraisītā pretestība saspiestās lapas kustībai ir ievērojami mazāka nekā gludās lapas kustībai, kaut gan abas lapas ir vienādi smagas – tām ir vienāda masa. Atšķiras tikai virsmas laukums kas saskārās ar gaisu. Gaiss ietekmē ķermeņa brīvo krišanu, un būtībā tā vairs nav brīva, t. i., uz krītošo ķermeni iedarbojas ne tikai Zeme, bet arī gaiss.…