Ar tautieti saderēju,
Saskanēja gredzentiņi;
Nevar vairs kungi šķirt,
Ne īstie bāleliņi.
Kāzas ir tradīcija, kas saistīta ar laulību noslēgšanu [1. (385.lpp)].Pēc vedību vārdnīcas (vārdnīca 1.pielikumā) vedības ir mūža gods, kurā saderētie kļūst par vīru un sievu.
Mūsdienu kāzu rituāls sastāv no laulības reģistrācijas ceremonijas, kā arī saviesīgās daļas. Pilns mūsdienu kāzu rituāls parasti ilgst 2 (senāk 3) dienas, tajā plaši izmanto arī seno kāzu ieražu elementus. Kāzu ieražas sākas ar saderināšanos ( līgavas izprasīšana, pūra vešana). Tās turpinās braucienā no dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas ( uzreiz jāpiezīmē, ka ļoti daudzi pāri gan reģistrē laulību dzimtsarakstu nodaļā, gan laulājas baznīcā). Nedēļu pēc kāzām dažkārt rīko atkāzas.
Pētot statistikas datus, var secināt, ka precējušos cilvēku skaits Latvijā samazinās (2000.g.-44.4% un 2004.g.-39.6% ).Tas ir saistīts ar laulību šķiršanu, kā arī zemo laulību skaitu. Šī problēma ir ļoti aktuāla, jo visas sabiedrības pamats ir ģimene, kas nodrošina pēctecību, līdz ar to pozitīvu sabiedrības attīstību, kas ir nepieciešama valsts attīstībai. No tā var izsecināt, ka mana zinātniski pētnieciskā darba temats ir ļoti aktuāls mūsdienās, kas aptver visu sabiedrību.
Mana zinātniski pētnieciskā darba mērķis ir plašāk apskatīt kāzu rituāla tradīcijas Latvijā, kuras ir norisinājušās senāk un tagad.
Es uzskatu, ka, apskatot šo tematu, es varēšu piedāvāt izsmeļošu informāciju ieinteresētajām personām, lai būtu vieglāk izvēlēties, kā svinēt savas kāzas- pēc senajām tradīcijām vai tomēr priekšroku dodot kaut kam mūsdienīgākam.
Savā darbā es izvirzīju šādus uzdevumus:
veikt ieskatu kāzu rituāla un tradīciju rašanās vēsturē;
iepazīties ar senajām un mūsdienu kāzu tradīcijām.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, es izvēlējos šādas pētnieciskās metodes:
iepazīties ar materiāliem par kāzu rituāliem senāk un mūsdienās;
noskaidrot un analizēt sabiedrības viedokli (ar aptauju un interviju palīdzību);
analizēt statistiku par populārākajām kāzu tradīcijām mūsdienās.
Ģimenes nodibināšana Eiropā tika regulēta ar likumiem jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Nikajas koncils 325. gadā aizliedza laulības ģimenes locekļu starpā, kā arī starp tuvākajiem radiem (tēva un mātes brāļiem un māsām). Likumi sāka pārraudzīt arī sievas iegūšanas veidus, cenšoties iznīdēt visvecāko no tiem- līgavas zagšanu, kas viduslaikos bija pazīstama visā Eiropā. Kristīgā baznīca, sākot ar 10. gs., lika nepaklausīgos sodīt pat ar nāvi.
Savukārt sievas pirkšanas un pārdošanas aizliegumi zināmi no 1216. gada, kad pāvests to aizliedza kristīgajiem senprūšu apgabalos. Latvijas teritorijā līgavas zagšanas aizliegums pirmo reizi parādījās 1422. gadā Livonijas tiesību rīkojumā: “ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tas sodāms ar kaklu.’’ Sākot ar 16. gs., parādījās noteikums laulāties baznīcā, kuram bija ļoti liela pretestība no vietējo iedzīvotāju puses. 1521. gadā Sāmsalas landtāgs atzīst, ka zemniekus var piespiest laulāties baznīcā tikai ar pēršanu, tādēļ pie katras baznīcas lika ierakt soda stabu. 18. gs. bija pārejas laiks, kad baznīcas laulības sāka izskaust senās vedību paražas, lai gan baznīcā nelaulātus pārus vēl varēja atrast pat 19. gs. Vēl bija otrs iemesls, kas regulēja latviešu ģimenes nodibināšanās iespējas,- precēšanās atļaujas iegūšana no muižas kunga dzimtbūšanas laikos.
Rīkojumi iesniedzās arī pašā svinību norisē. 1637. gada rīkojums noteica, ka vedību ilgums nedrīkst pārsniegt 2 dienas, viesu atļauto dzērienu daudzums bija atkarīgs no zemnieka zemes platības. Noteikumi aizliedza arī dalīt veltes: cimdus, kreklus, dvieļus un prievītes. 1697. gada noteikumos jau teikts, ka vedības drīkst svinēt tikai līdz nākamajai dienai, vedībās drīkst ielūgt tikai 12 pārus viesu, no jaunā pāra krājumiem dot 4 mucas alus un 3 stopus brandavīna. Viesu atvestie ciema kukuļi- ēdieni un dzērieni- bija atņemami un izdalāmi uz pusēm starp šī pārkāpuma uzrādītāju un baznīcu. Nedrīkstēja svinības rīkot svētdienā, lai netraucētu svētdienas mieru un nekavētu dievkalpojumus[3. (54.lpp)]
…
