Cilvēku vienmēr ir nodarbinājis jautājums, vai viņa cēlonību nosaka ”liktenis”, lai kas arī tas būtu. Ja tas pastāv, tad daudzas ”nejaušības”, ar ko mēs saskaramies dzīvē, ir atkarīgi no likteņa.
Šajā referātā aprakstīšu cēlonības (kauzalitātes) būtību, mazliet pastāstīšu par jautājuma vēsturisko pusi un izklāstīšu manu izpratni par cēlonības saistību ar izglītības aspektu.
Kauzalitāte (cēlonība) (lat. causa – cēlonis) – filozofijas kategorija, kas apzīmē nepieciešamu ģenētisku sakaru starp parādībām, no kurām viena (to sauc par cēloni) nosaka otru (to sauc par sekām vai darbību).
Atšķir pilnu cēloni un specifisku cēloni.
Pilns cēlonis ir visu to apstākļu kopums, kas nepieciešami izraisa sekas. Pilna cēloņa noskaidrošana iespējama tikai samērā vienkāršos gadījumos, un parasti zinātniskā pētniecība cenšas atklāt pētījamās parādības specifiskos cēloņus.
Specifiskais cēlonis ir vairāku apstākļu kopums, kuru rašanās (līdzās daudziem citiem apstākļiem, kas zināmā situācijā pastāvējuši jau pirms seku rašanās un ir cēloņa darbības nosacījumi) izraisa sekas. Specifiskajā cēlonī apvienoti attiecīgajā situācijā visbūtiskākie pilna cēloņa komponenti un pārējie komponenti ir tikai šā specifiskā cēloņa darbības nosacījumi. [3]
Jautājumu par cēlonību senos laikos pētīja Aristotelis. Viņa izpratne par zinātni un vienlaikus arī viņa filozofija bija teoloģiska jeb mērķtiecību centrēta.
Aristotelis uzskatīja, ka dabas norises var izprast ar četru cēloņu palīdzību, tie ir – iedarbīgais, formālais un materiālais cēlonis, kā arī mērķis. Piemēram, kalējs kaļ zobenu. Tas, kas rodas, galvenokārt izriet no kalēja mērķa, un tas ir tikko kā izgatavots, glīts un ass zobens. Zobenam vajadzīga bronza, kas ir zobena matērija, jeb tas, no kā zobens rodas. Kaļot bronza iegūst zob4ena formu. Arī kalšana ietekmē zobena rašanos, jo āmura sitieni ir tas cēlonis, kura iedarbībā zobens veidojas. [1] Tātad var secināt, ka mērķis pats par sevi ir cēlonis.…
