„Katastrofu pārvaldīšana” ir viena no nozarēm, kas kopš aukstā kara laikiem ir attīstījusies kā „Civilās aizsardzības” pēcnācēja. Civilā aizsardzība fokusējās uz civilpersonu aizsardzību no militāra uzbrukuma, taču šobrīd ir izdarīti secinājumi, ka svarīgi radīt sistēmu, kas civilpersonas aizsargā kā miera tā kara laikā. Termins Civilā aizsardzība gan joprojām plaši tiek lietots Eiropas Savienības valstīs un tiek attiecināts uz valsts radītu sistēmu un resursiem, kā uzdevums ir aizsargāt cilvēkus dabas un cilvēka radīto katastrofu gadījumā.1
Teorijā katastrofu pārvaldīšanu raksturo kā ir izvairīšanos no dažādiem riskiem un šo risku pārvaldīšanu. Šī disciplīna ietver gan sagatavošanos iespējamajai katastrofai pirms tās norises, gan reaģēšanu katastrofas gadījumā (piemēram, ārkārtas evakuācija, karantīna u.c.), gan arī katastrofas seku likvidāciju un cilvēces atgriešanu normālā dzīves ritmā. Vispārīgi skatoties, tā ir nepārtraukts process, kā rezultātā tiek prognozēti iespējamie draudi cilvēcei, ar mērķi, izvairīties vai mazināt šo draudu rezultātā radušās briesmas. Veicamās darbības ir atkarīgas no prognozējamo draudu apmēriem. Efektīvā katastrofu vadības sistēmā jābūt iekļautām visu līmeņu valstisko un nevalstisko organizāciju viedoklim un visu iesaistīto institūciju rīcībai – saskaņotai un koordinētai. Tāpat jānozīmē viena institūcija, kas atbildīga par pārējo institūciju sadarbību.
Šī referāta mērķis ir izpētīt katastrofu pārvaldīšanas tiesisko bāzi un reālo darbību Latvijā, kā arī salīdzināt to ar teorētiskajiem aspektiem un citas pasaules pieredzi.…