Integrācija ir plašs un darbietilpīgs process un tā uzbūve var tikt skaidrota vairākos veidos. Integrācijas process patlaban notiek visā pasaulē. Tas nav vienots, bet pagaidām notiek dažādos politiskajos un ekonomiskajos centros. Viens no veiksmīgiem un vēl joprojām notiekošiem integrācijas procesiem pasaulē ir ES (Eiropas Savienība). Tā balstās uz ciešu reģionālo sadarbību, kas notiek pēc iespējas vairākos līmeņos un nozarēs. Runājot par Eiropas integrācijas procesiem, ir īpaši jāizdala divi integrācijas iespējamie veidi – federālisms un funkcionālisms kopā ar neofunkcionālismu.
Federālismā integrācijas mērķis ir vienotas plašākas valsts veidošana, kur pamats ir vienota un spēcīga centrālā vara. Pēc federālistu priekšlikuma visām pasaules valstīm ir jāapvienojas vienā federālā vienībā. Viens no federālisma pozitīvajiem momentiem, kas balstās uz vēsturisko pieredzi ir, ka, dogmatizējot nācijvalsts uzskatus, tie var veidot bāzi nacisma idejām, kas neatzīst citas nācijvalstis, tādējādi radot apkārtējās valstīs nestabilitātes un nacionālo draudu sajūtu. Tāpēc federālistu ideju var saprast kā mēģinājumu izveidot vienotu pasaules valdību, kas ietvertu sevī daļēji autonomus nacionāla rakstura reģionus, ar neatkarīgām, vietējas nozīmes jautājumu lemt spējīgām institūcijām.i …