Vipers savā darbā uzstāj, ka vēsturnieki bijuši un būs subjektīvi.1 Neapšaubāmi tas tā arī ir, jo cilvēku un tātad arī vēsturnieku, lai cik objektīvs viņš necenstos būt, ietekmē laiks, kurā viņš dzīvo. Sabiedriskā iekārta, sabiedriskā doma, uzvedības normas, audzināšana – tie ir tikai daži no tā milzuma faktoru, kas ietekmē mūs. Starp citu, arī cilvēka vēlme ar savu darbu palīdzību, apzināti vai nē, ietekmēt tos, kuriem šis darbs adresēts. Ar visu savu mazo pieredzi, jo vairāk iedziļinos kādā tēmā, jo vairāk mulstu saskaroties ar situāciju, kad dažādi autori par vienu un to pašu vēstures laiku dod pilnīgi atšķirīgu informāciju. Piemēram, rakstot par Feniķiju, izmantoju divus darbus, vienu – Avdejevs V. “ Seno austrumu vēsture”2, otru – Hardens D. “Feniķieši. Kartāgas dibinātāji.”3 Viens autors, pamatojoties uz Feniķijas ģeogrāfiskajiem un dabas apstākļiem, uzskata, ka feniķieši kļuva par izciliem jūras braucējiem, jo pašu zeme nespēja tos pabarot, kurnu vēl uzplaukt kā lauksaimniecības produktu eksportētāja. Otrs diametrāli pretēji uzskata, ka Feniķijā bija augsti attīstīta lauksaimniecība un lauksaimniecības eksporta preces bija slavenas visā antīkajā pasaulē. Kuram ticēt? Pilnīgi pieļauju, ka, salīdzinot trīs dažādu autoru darbus, parādīsies vēl trešais redzējums par tēmu. Un kurš būs tas objektīvākais?
Vipers min ārkārtīgi interesantu vācu filozofa T. Lesinga piemēru kā burtiski dažu gadu laikā mainījies angļu sabiedrības viedoklis: “ ….1852. gadā londonieši bija gatavi katru francūzi piekaut, bet 1853. gadā jau skūpstīt. 1890. krievi bija varonīgie Eiropas glābēji, 1900. gadā – sazvērnieki pret kultūru, 1915.gadā jau atkal varoņi. 1890. turki bija vajāti džentelmeņi, …
