1. Parastais (ikdienišķais) priekšstats par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē – kā tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam, piemēram: tas ar ko viņš var brīvi rīkoties, pastāvot valsts aizsardzībai un garantijai, citām personām neiejaucoties viņa rīcībā (tiesības uz atpūtu, izglītību…).
2. Tiesību profesionālā izpratne (ko pielieto juristi) – kas parasti balstās uz tiesību satura izpratni objektīvā nozīmē (kā valsts noteikto uzvedības noteikumu (normu) kopumu).
3. Tiesību doktrinālā nozīme (zinātniskā) izpratne – kas balstās uz tiesību sintētisko ( integratīvo) definīciju. Proti, tiesības ir sabiedrībā atzīto un oficiāli aizsargāto tiesības un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvo gribu saskaņošanu viņu savstarpējās attiecībās.
Vadoties no augstāk minētajiem apsvērumiem, varam secināt, ka tiesības pēc savas būtības izsaka regulējamo attiecību dalībnieku saskaņotu gribu personas prioritātes un vērtības un šajā sakarībā uzstājas kā indivīdu un kolektīvu brīvības un atbildības mērogs (mērs), viņu dažādu interešu un vajadzību civilizēts apmierināšanas līdzeklis.
Dabīgi, ka tiesības pēc apjoma ir plašāks jēdziens, nekā likuma jēdziens, jo bez likuma pastāv arī citi, kā nacionālā, tā starptautiska rakstura normatīvie priekšraksti.
Varam pievienoties uzskatam, ka tiesības pastāv pirms likuma un tieši izceļas no sabiedrības vajadzībām. Šajā gadījumā tiesības izprotamas vispārsociālā nozīmē (morāles tiesības, tautu tiesības…)
…