Kas ir stress?
Stresa koncepcija ir atstājusi ārkārtīgi lielu ietekmi dažādās to zinātņu jomā, kas pēta cilvēku. Šo zinātnisko koncepciju ietekmējusi ievērojamā Kanādas zinātnieka H. Seljes (H. Selye, 1978 (Šeit un turpmāk norādīts autora konkrētai tēmai veltītās grāmatas izdošanas gads)) patofizioloģiskie pētījumi, un tālāk tā tik izvērsta medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas u.c. zinātņu pētījumos.
Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz kaitīgu aģentu iedarbību, kas izpaužas vispārējā adaptācijas sindromā. Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēku robežas. Medicīnā tiek uzsvērti trīs galvenie stresa posmi: trauksmes, rezistences jeb pretestības un izsīkuma posms.
Stresa jēdziens ir tik ietilpīgs, ka daudzi uzskata par stresu visu, kas notiek ir cilvēku, ieskaitot miegu. H. Selje piemetina, ka «pat pilnīgi atbrīvojies - gulošs cilvēks nav izslēgts no stresa,» un, turpinot tālāk viņa domu, ka stresa reakcija piemīt visam dzīvajam, arī augiem, stresa kategorijas papildinās ar jaunu jēdzienu virkni: «mikrostress», «makrostress», «labs stress», kas saistībā ar sava svarīguma izteiksmi kļūst par dzīves apliecinātāju un vadošo stimulu attīstītāju, kā arī par cilvēka vispusīgās darbības pamatu.
H. Selje aprakstīja trīs šī sindroma attīstības stadijas. Sākotnēji rodas trauksmes reakcija - «aicinājums pie ieročiem» organisma aizsargspēkiem. Šo stadiju, ko reizēm sauc par mobilizācijas stadiju, raksturo ādas apsārtums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru izmēru palielināšanās, ķermeņa svara samazināšanās un audu sadalīšanās procesa pastiprināšanās. Jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības rezultātā iestājas otrā - adaptācijas vai rezistences (noturīguma) stadija. Tā izpaužas ar virsnieru un aizkuņģa dziedzeru pastiprinātu palielināšanos, sintēzes procesu pastiprināšanos audos, atjaunojoties normālam ķermeņa svaram. Ja kaitīgā faktora iedarbība nav bijusi sevišķi spēcīga, tad ar laiku visi aprakstītie simptomi izzūd un organisms atgriežas normālā stāvokli.
Stresa rašanos un raksturu nosaka ne tikai kairinātāja iedarbība, bet arī organisma reaktivitāte (reakcija) stresora iedarbības momentā. Reaktivitāte ir atkarīga no daudziem cēloņiem: iedzimtības, iepriekš pārciestās iedarbības, vecuma, dažādu faktoru apkopojuma un citiem tā sauktajiem nosacījuma faktoriem. Dažreiz izveidojas ari pretēja - rezistences parādība, t.i., noturības palielināšanās pret kādu no kaitīgajiem faktoriem, kas izsauc aizsardzības reakciju attiecībā pret dažādiem stresoriem. Tā, piemēram, eksperimentējot ar dzīvniekiem, kurus pakļāva ievērojamai fiziskai slodzei (piemēram, ilgstošai peldēšanai), netika novērota stresora reakcija, ievadot organismā antigēnu.
…
