Stress jeb vispārējais adaptācijas sindroms ir organisma emocionālā reakcija uz dažādiem nelabvēlīgiem ārējiem vai iekšējiem faktoriem, kas, piemēram, var būt gan laika trūkums gan arī briesmas savai vai tuvinieka dzīvībai.
Kanādiešu fiziologa H. Seljes darbos stresa jēdziens skaidrots, kā organisma nespecifiska reakcija (vispārējais adapcijas sindroms) uz veselībai bīstamu situāciju. H. Selje apraksta trīs stresa fāzes
Trauksmes reakcija
Pretestības fāze
Izsīkums ( resursu iztērēšana)
Pirmās divas fāzes secīgi atspoguļo organisma aizsardzības spēku, mobilizāciju un tā pielāgošanos stresam. Abas šīs stadijas var nosaukt par fizioloģisko stresu, bez kura nav iedomājama veiksmīga indivīda adaptēšanās spēju attīstība. Trešā fāze ir saistīta ar organisma spēku rezerves iztērēšanu, un to jau sauc par pataloģisko stresu jeb distresu. Uz ekstremālo kairinātāju, kam var būt visdažādākā daba (fiziska un psihiska pārslodze, sāpinoša trauma, augsta vai zema vides teparatūra utt.), rizē ar specifisko reakciju, kas ir adekvāta atiecīgagajam kairinātājam, organisms atbild ar vispārēju nespecifisku, kas ir stresa fizioloģiskā izpausme. Stresam ir ļoti liela nozīme psiholoģiskā, tāpēc ka stresori var bū gam reāli kairinātāji (piemēram, automašīnas skaņas signāls uz ielas), gan arī nereāli, tikai iedomāti negatīvi notikumi. Tas arī izvbirza citu psiholoģisko uzdevumu : nodrošināt cilvēkam efektīvos stresa pārvarēšanas mehānismus, noturību stresoriem.
Vairākus mūsdienu stresa teoriju to novērtē, kā ģenerizētus procesus, ar kuriem jātiek galā, vai kā nepatīkamu psiholoģisku stāvokli kas raksturo cilvēkā un apkārtējās vides mijiedarbību. Stresa novērtējums darba vietā ir atkarīgs no darba apstākļiem un strādājošā attieksmes pret tiem. Stresa attīstību var uzskatīt par kaitīgo faktoru un situāciju ietekmes gala rezultātu. Klasisku stresa situāciju rada darba prasības, kas nesaskan ar strādājošā zināšanām un prasmi, it īpaši tad, ja viņš nevar būt noteicējs savā darbībā. …
