Sokrāts bija sengrieķu filozofs, kas dzīvoja Grieķijā ap 470. – 399. p.m.ē. Viņa tēvs Safronisks bijis tēlnieks, bet māte Fainarete – bērnu saņēmēja. Jau agrā bērnībā Sokrātā parādījās lielas gara dāvanas, no pašas bērnības ar lielu nopietnību centies nodziļināties lietu būtībā. Tā kā vecāki nepiederēja pie bagātākām tautas šķirām, tad nevarēja viņu nodot mācībām pie pedagoga. Varbūt tieši šis faktors, ka mazotnē nebija skolotāja, kas Sokrātam skaidrotu dzīvi no citu viedokļa, viņš attīstīja māku izzināt sevi un nepieciešamās atziņas gūt sevī. Šī māka izpaudās arī vēlāk, kad Sokrāts pats jau kļuva par skolotāju – viņš nekad mācekļus necentās pārliecināt par savu taisnību, bet gan piespieda tos domāt un rast atbildes uz jautājumiem sevī. Sokrātu var uzskatīt par morāles filozofijas tēvu. Viņš izveidoja metodi, kā nonākt pie patiesības nepārtrauktu jautājumu un atbilžu rezultātā. Sokrāts ir teicis „uzklausiet manu padomu: jums mazāk jādomā par Sokrātu, daudz vairāk – par patiesību”. Sevišķi Sokrāts interesējās par cilvēku, noraidīja sofistiku un izvirzīja lozungu: „Iepazīsti pats sevi!” Par galveno patiesības ieguves līdzekli viņš atzina dialogu, kā dialoga metodes izmantoja – ironiju un majeitiku. Sokrāts domāja, ka tikumība progresē līdz ar zināšanu pieaugumu un akcentēja četrus galvenos tikumus: gudrību, mērenību, drošsirdību un taisnīgumu. Viņš uzskatīja, ka valsts varai ir jābūt viskrietnāko cilvēku rokās, lai tādējādi tiktu ievērots taisnīgums.
Savus uzskatus rakstveidā Sokrāts nav paudis. Atmiņas par Sokrātu sarakstīja viņa sarunu biedrs Ksenofonts. Sokrāts attēlots gandrīz visos Platona dialogos, kur Sokrāts ir galvenokārt literārs tēls, kas pauž Platona uzskatus. Kariķētu Sokrāta tēlu izveidojis Aristofans komēdijā „Mākoņi”. Šie avoti liecina, ka Sokrātam nav bijis noteiktas filozofijas sistēmas. Sokrātu interesējis galvenokārt cilvēks. Sokrāts noraidīja sofistu mācības to relatīvisma dēļ, pirmais izmantoja induktīvus pierādījumus, centās izstrādāt vispārīgas noteiksmes un jēdzienus.…