Ievads
Mūžīgā filosofija sevī ietver fundamentālas filosofiskas doktrīnas (jautājumus), kuras ir noturējušās gadsimtiem ilgi un kuras apcer jebkurai reliģijai piederīgi domātāji. Šajā darbā apskatīšu vienu no mūžīgās filozofijas jautājumiem.
Viens no būtiskākajiem un reizē arī populārākajiem filosofiskajiem jautājumiem ir cilvēka dzīves jēga- Patiesā atklāšana jeb vienotu, apkopojošu zināšanu par dievišķo atklāšana. No tā izriet cits jautājums- par Dieva eksistenci. Kas ir Dievs un vai tas maz eksistē? Kā jau no pirmās atkāpes var noprast, arī šo jautājumu ir apsprieduši jebkurai reliģiskajai pārliecībai piederīgi vai nevienai nepiederīgi filosofi.
No visām pasaules reliģijām visvairāk apspriests ir kristiešu Dievs. Šajā referātā es neaplūkošu visas pret Dieva eksistenci vērstās kritikas kristietības vēsturē, bet gan pievērsīšos vienam konkrētam posmam, kurš nenoliedzami ir ļoti nozīmīgs- tas ir jauno dabaszinātņu atklājumu laiks (apgaismības laiks, 16.gs atklājumus ieskaitot).
Atklājumi zinātņu jomā, izmaiņas domāšanā un uztverē sašķobīja kristietības pamatus. Fizika un kristietība vairs nebija nesaraujami saistīta. Tika apšaubīta Dieva eksistence un izmantoti tika spēcīgi ieroči- dabas parādību racionāla izskaidrošana, kur Dieva nozīme bija būtiski samazinājusies.
1. Fizika un kristietība
Kādi tad ir šie jaunie atklājumi dabaszinātnēs, kuri varēja aizēnot cilvēku ticību Dievam? Pirmkārt jau Nikolaja Kopernika atklājums, ka Zeme nav pasaules centrs. Saule neriņķo ap Zemi, Zeme riņķo ap sauli. Tas nozīmēja nonākt pretrunā ar kristīgi kosmoloģisko pasaules izpratni.
Vēl lielāks trieciens bija Džordano Bruno ideja par bezgalību. Ja Visums ir bezgalīgs, tad to nav iespējams sakārtot hierarhiski, nav iespējams atrast centru. Kur šādā pasaulē ir vieta hierarhijas virsotnei- Dievam?
Tālāk šo pētnieku atklājumus izstrādā apgaismības laikmeta dabaszinātnieki. Piemēram, Johanness Keplers un Galileo Galilejs.
…