Izglītība ir katra pilsoņa un visas tautas neatņemama bagātība. Tā izveido cilvēka zināšanu bāzi. Izglītību varētu definēt šādi – sistematizētu zināšanu un prasmju ieguves un attieksmju veidošanas process un rezultāts (1). Izglītības mērķis – radīt ikvienu cilvēku par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu, radošu personu. Gala rezultātam jābūt – Cilvēkam, Personībai!
B. Geršunskis savā darbā izglītību apraksta, kā vērtību, sistēmu, procesu un rezultātu. Visi šie jēdzieni veido vienotu veselumu.
Izglītība, kā vērtība – valsts, sabiedrības, personības. Ar izglītības sistēmas palīdzību valsts īsteno savu jaunās paaudzes izglītības un audzināšanas politiku (2). Viena no galvenajām izglītības funkcijām ir iemācīt cilvēcei būt noteicējai pašai par savu attīstību. Tai jādod iespēja visiem cilvēkiem bez izņēmuma ņemt likteni savās rokās, lai varētu dot savu artavu, tās sabiedrības progresam, kurā viņi dzīvo, un attīstībai pamatā likt atbildīgu cilvēku un sabiedrības līdzdalību. Raugoties no tāda skatupunkta, ikviena izglītības daļa veicina tautu attīstību.
Izglītība var veicināt sabiedrības vienotību, ja tā ņem vērā cilvēku un grupu dažādību, reizē gādājot par to, lai pati nepalīdz radīt sociālu izstumtību. Izglītībai jāsastopas ne tikai ar ļoti daudziem un dažādiem individuāliem talantiem, bet arī ar daudziem un dažādiem kultūras modeļiem, kas piemīt grupām, kuras veido kādu sabiedrību.
Lai izteikt spriedumu par indivīdu, nepieciešamas atskaites vērtības, vienmēr jāpatur prātā, ka:
katrs cilvēks ir unikāls;
pastāv atšķirības starp dažādu cilvēka dzīves posmiem;
pastāv atšķirības starp dažāda dzimuma, dažādu kultūru un etniskās izcelsmes cilvēkiem;
negaidītas izmaiņas indivīdā sniedz plašāku informāciju par viņu, nekā salīdzinājums ar citiem indivīdiem.
Jebkura izglītība sākas mājās, un ģimene veido emociju saikni ar intelektu, tā nodod jauniešiem vērtību izpratni un uzvedības standartus. …