Cik ilgi vien pastāv dzīvība uz zemes, tik ilgi jau pastāv tikumība, morāle un pati ētika. Cilvēku savstarpējās attiecības nav iedomājamas, bez nerakstītu likumu – ētisko likumu pastāvēšanas, bez morāles un tikumības.
Morāle ir visur, kur ir cilvēku attiecības, cilvēku darbības motivācija, tās vērtējums. Tā ir cieši saistīta ar visiem cilvēku darbības galvenajiem veidiem. Piemēram, politiku, ekonomiku, uzņēmējdarbību, zinātni u.c. Morāles regulējošā darbība balstās uz cilvēka labprātīgu morāles normu un vērtību ievērošanu. Galvenā morāles problēma ir izvēle. Morāles zelta likums skan: “Nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev!”
Morāles specifiku “tīrā veidā” var noteikt tikai teorētiski. To centies veikt pirmais Imanuēls Kants, atsakoties no empīriskās dzīves, risināt ētikas jautājumus un pievēršot uzmanību jābūtībai, pienākumam un brīvajai gribai.
Morāle praksē nepastāv tīrā veidā. Tiesa, ir grūti izdalīt, taču morāle nav cieši tverama. Tā atrodas sarežģītā saistībā ar citām parādībām gan kā to aspekts, gan papildinājums, gan motivējums vai vērtējums. [1;16]
Morāle gan īpatni nošķirta no citām parādībām, gan arī saistīta ar tām. Ar morāli dažkārt saprot dzīves kārtību, modi, visu garīgo pasauli.
Vispirms jau morāle ir īpatnēji saistīta ar cilvēku tradicionālajiem darbības veidiem:
spēli;
rotaļu;
Izziņu;
mācību procesu;
tiešo darbu;
saskarsmi, cilvēku attiecībām;
komunikāciju.…