Kas ir filosofija ? Jāsāk ar pašu jautājumu. Manuprāt šo jautājumu uzdot un mēģināt atbildēt var tikai tad, kad jau ir gūta bagātīga dzīves pieredze “filosofējot”. Tādā gadījumā atbilde uz jautājumu: “Kas ir filosofija?” būtu konsekventa, jo balstītos uz pārdzīvojumiem notikumiem, atziņām, kuri piemeklējuši vai ko cilvēks guvis “ieejot iekšā” filosofijā. Kā runā Martins Heidegers savā darbā “Was ist das- die Philosophie?”: “Jautājot, kas ir filosofija, mēs runājam par filosofiju. Tādējādi mēs it kā gribam pacelties virs filosofijas, būt tās ārpusē. Bet jautājuma mērķis ir “ieiet iekšā” filosofijā, piedalīties, rīkoties saskaņā ar to, t.i. , filosofēt. Sarunai jāvirzās tā, lai visam, par ko runā filosofija būtu sakars ar mums pašiem, lai tas skartu mūs.”
Bet, lai filosofētu, jāzina, kas tas vispārīgi ir, kā tas izpaužas kā darbība. Lai kaut ko darītu, jābūt kaut kādām zināšanām, bez kurām vai, ja tās ir nepilnīgas, nepilnīga vai aplama būs arī pati darbība. Nepieciešams iedziļināties to cilvēku darbos, rīcībā, kuri pagātnē tika saukti par filosofiem un kuri savā darbībā ir sasnieguši patiesi lielus augstumus.
Iesākumā tas, ko atstājuši citi, ir tikai norādes, jo ”patiesu gudrību nevar iemācīt, to var tikai iemācīties.” Ja tās atziņas, gudrību, ko ieguvuši izcili domātāji varētu ieliet jebkurā gribētājā un tās viņam uzreiz arī derētu, tad filosofijai nebūtu jēgas. Hermanis Hese saka: “Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrību, kuru cenšas nodot citam, vairāk līdzinās muļķībai.”
…