Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas nozīmīgām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi “tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’, “paradums’’. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir bijusi un ir saistīta ar sabiedrību. Ētika filozofiski apcer labo un ļauno, dzīves jēgu, cilvēku tikumus kā gudrību, skaistumu un taisnīgumu jau kopš seno grieķu Aristoteļa, Sokrāta un Platona laikmeta.
Ētika ir dzīves mācība. Tā nelīdzinās kādai aizliegumu sistēmai vai uzvedības tabulām. Tā nav arī ideāla sistēma, kas būtu pielietojama tikai teorijā, nevis praktiskajā dzīvē.
Visu morālo spriedumu uzdevums ir vadīt cilvēku praktisko dzīvi, reālo darbību ikdienā. No dzīves problēmu aktualitātes ir atkarīgs, kura no ētikas problēmām izvirzās ētikas risināmo problēmu priekšplānā.
Morāle ir sabiedriskās apziņas forma - vēsturiski mainīga noteikumu, normu, principu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Latīņu cilmes vārds mos, (ģen. mores) ar nozīmi “tēls’’, “veids’’, “raksturs”, “paradums’’, “uzvedība’’, “iekšējā daba’’. …