Tomēr svarīgākais ir tā, ka loģika un jēdzienu dialektika nespēj izskaidrot, kā cilvēks nonāk pie atziņas par ideju pasaules esamību. Tādēļ Platons attīsta mācību par Erotu (mīlestības dievu). Ideju valstība, augstākā gudrība cilvēkam paveras tikai tad, ja viņu savā varā pilnībā ir pārņēmušas visvarenās jūtas – mīlestība, mīlestības dievs Eross. Viņš traktē mīlestību kā dievišķu spēku, kas palīdz cilvēkam pārvarēt viņa nepilnību, ir palīgs viņam ceļā uz mūžīgo daili, tikumību, izsaka mūžīgas sevis pilnveidošanas nepieciešamību. Filozofija savā dziļākajā būtībā arī ir mīlestība, taču tāda mīlestība, kas vērsta uz mūžību, dievu, augstāko gudrību.
Vislielākais Aristoteļa devums cilvēcei ir viņa radītā zinātņu sistēma. Viņa filozofija vispārīgā veidā ietvēra visas tā laika zināšanas, un daudzas zinātņu nozares tika radītas no jauna vai attīstītas tālāk.
Runājot par dzīvām būtnēm, ar formu jāsaprot to dvēsele. Saskaņā ar savām funkcijām tā iedalās trīs daļās: barojošā jeb augu; jutekliskā jeb dzīvnieciskā ; saprātīgā, kas piemīt tikai cilvēkam.
Prātu Aristotelis iedala pasīvajā jeb uztverošajā un darbīgajā, radošajā. Pēdējais cilvēkiem raksturīgs mazāk, jo radošajam ir dievišķa daba, tāpēc tas atšķirībā no pirmā ir mūžīgs.
Ētiku Aristotelis nošķir no metafizikas, pieskaitīdams praktiskajās zinātnēm. Viņš uzskata, ka ētiskajā aspektā daudz kas ir atkarīgs no cilvēka. Tikumi nerodas no dabas; tā cilvēkiem tikai dod iespēju izmantot tikumus kā dvēseles īpašības. Ētiskie tikumi balstā uz paradumu, tie saistīti ar spēju apvaldīt savus afektus. Bet dianoētiskos tikumus – gudrību, mākslu kā meistarību utt. – cilvēki iemanto mācīšanās rezultātā.
Aristoteļa ētiku var raksturot kā eidemonismu par cilvēka augstāko labumu tiek uzskatīta laime. Pie tam laime nenozīmē vienīgi labu dzīvi, kas var būt arī, cilvēkam esot pasīvam, bet gan cilvēka augstāko esības formu. Ētiskā jeb rakstura tikumība ir vidusstāvoklis starp pārmērību un pietiekamību.
Tā kā Aristotelim cilvēks ir sabiedriski politiska būtne, tad ir dabiski, ka taisnīgums raksturots kā visaptveroša tikumība, kas garantē pārējo tikumu klātesamību. Savukārt starp dianoētiskajiem jeb prāta tikumiem par augstāko un pilnīgāko ir atzīta filozofiska gudrība, kas apvieno sevī gan intuitīvo prātu, gan arī loģiski teorētiskās zināšanas.
Aristotelis izvirza domu: “Augstvērtīgākā cilvēkam iespējamā darbība ir prāta aktivitāte, kas vērsta teorētisku un filozofisku apceri, tas ir kaut kas dievišķs un nejau visiem un ne vienmēr iespējams, tādēļ cilvēks parasti cenšas sevi izteikt politiskajā dzīvē, tā kļūst par svarīgāko cilvēka jomu. Šī Aristoteļa atziņa saglabā savu aktualitāti arī mūsdienās.
…
