Vārda nozīmi „cilvēks” ļoti labi apraksta M.Kūle un R.Kūlis savā grāmatā „Filosofija”.
Jautājums „Kas ir cilvēks?” savā dziļakajā būtībā ir grūts un sarežģīts, lai gan sākotnēji šķiet vienkāršs un saprotams. Cilvēki esam mēs paši un citu tautu pārstāvji, bērni un pieaugušie. Savā ikdienas pieredzē mēs nešaubīgi protam atšķirt cilvēkus no visām citām būtnēm. Tātad pastāv kaut kads noteiktu cilvēka pazīmju kopums.
No dabaszinātņu viedokļa cilvēks pieder pie zīdītājiem, kam raksturīga vertikāla gaita un lielākā ķermeņa daļa ir bez apmatojuma, cilvēkam lielas smadzenes salīdzinājumā ar pārējo ķermeni, nelieli žokļi utt. Tuvākie cilvēka bioloģiskie radinieki ir cilvēkveidīgie pērtiķi: gorillas, šimpanzes. Sugu evolūcija norit dažādos virzienos ar ļoti nevienādu ātrrumu. Cilvēkam ar gorillu ir bijusi kopīgi cenči pirms divdesmit miljoniem gadu, pēc tam tie nošķirušies, taču asinīs hemoglobina molekulas beta ķēde cilvēkam no gorillas atšķiras tikai vienā vienīgā no 146 aminoskābes pozīcijām.
Par cilvēka bioloģisko rašanos joprojām tiek izteiktas dažādas hipotēzes. Visā pasaulē pazīstamais paleontropologs (zinātnieks, kas pēta seno cilvēku atliekas) Ričards Līkijs uzskata, ka pēctecības līnija, kas ved uz mūsdienu cilvēku, sākusies piecus, varbūt pat sešus miljonus gadu tālā pagātnē. Ir skaidrs, ka paralēli norisinājusies vēl citu cilvēkam radniecīgu būtņu attīstība, kuras galu galā ir izmirušas. Šos izmirušos cilvēka „brālēnus” sauc par australopitēkiem. Tiek uzskatīts, ka gan australopitēkiem, gan cilvēka priekštečiem ir bijis kopīgs sencis – ramapitēks. Grūti pateikt, kādi nosacījumi veicinājuši tieši cilvēka attīstību un kavējuši australopitēka izdzīvošanu. Kā domā Līkijs, galvenais priekšnoteikums, kas padarīja iespējamu sabiedriskas pērtiķveidīgas būtnes pārvēršanos kulturālā dzīvniekā, kurš prot dzīvot sabiedrībā, bija savstarpējo attiecību veidošanās – dalīšanās vienam or otru gan darbā, gan pārtikā.…
