Bibliotēku zinātne jeb bibliotekoloģija ir sabiedriska zinātnes nozare, kas pēta grāmatu sabiedriskās izmantošanas mērķus, principus, saturu, sistēmu un formas. Bibliotēku zinātnes galvenais teorētiskais uzdevums ir pētīt attīstības likumsakarības, kas piemīt bibliotekārajam procesam kā sociālai parādībai, kura saistīta ar grāmatu izmantošanu sabiedrības interesēs.
Par bibliotēku zinātnes sākotni Eiropā nosacīti uzskata 19.gs. pirmos gadu desmitus. Praktisko sabiedrisko vajadzību iespaidā sakrājušās empīriskās zināšanas un priekšstati par bibliotēkām paātrināti transformējās noteiktā zinātniskajā sistēmā, kas drīz ieguva nosaukumu “bibliotēkzinātne”. Atšķirībā no radniecīgām zinātnēm, kuras lieto vienotus terminus teorijas un prakses apzīmēšanai, bibliotēku darbā jau no 19.gs. sākuma tika noteikts speciāls termins teorijas apzīmēšanai. Kā rāda vēsture, visskaidrāk šī jēdziena ieviešanas nepieciešamību apjauta Minhenes bibliotekārs mūks Martins Šretingers (1772.-1851). Tieši viņš pirmo reizi lietoja šo vārdu savā divsējuma darbā “Izsmeļoša vadības pieredze veiksmīgā bibliotēku darbībā”, kuru pirmo reizi izdeva 1808.g. un atkārtoti izdeva 1834.g. ar nosaukumu “Vadība bibliotēkzinātnē”.
Savu bibliotēkzinātnes sapratni M.Šretingers izteica atbilstoši 19.gs. sākuma priekšstatiem kā “praktiskas zināšanas, kas palīdz no savāktajām grāmatām izveidot atsevišķu bibliotēku”, kam nepieciešama īpaša izpēte un apvienošana jēdzienā bibliotēkzinātne. Šis jēdziens tika izskatīts kā sinonīms praktiskai bibliotēkas darba vadībai, tās organizācijai, iekārtošanai, bet ne kā bibliotēkzinātniskā doma, bet zinātniska un mācību disciplīna, kas drīzumā guva atzinību visās pasaules valstīs.
…