Kartogrāfija

Kartogrāfija ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta kartes.
Kartogrāfijai nav noteikta īsta, konkrēta definīcija. Zinātnieki no daudzām pasaules valstīm ir izteikuši savas versijas, kā definēt šo priekšmetu, piem., pēc vācu kartogrāfu domām, kartogrāfijas vēsture ir teorētiskās kartogrāfijas nozare, kas nodarbojas ar kartogrāfisko darbu attīstības, kartogrāfiskās tehnikas, kartogrāfu darbības vēsturi, ar karšu kolekcionēšanas jautājumu. Nīderlandes speciālistu definīcija ir īsāka – kartogrāfijas vēsture ir zinātne par kartogrāfisko dokumentu sagatavošanu un izplatību pagātnē.
No minētajām definīcijām var secināt, ka kartogrāfijas vēstures izpētes objekti ir senie vai agrāros laika periodos sagatavotie kartogrāfiskie darbi (kartes, plāni, atlanti, globusi), kartogrāfi, šo darbu izstrādātāji, un pašu darbu tapšana vēsturiskā skatījumā.
Kartogrāfija pēta un izstrādā metodes Zemes virsmas attēlošanai ar abstraktiem simboliem. Karšu veidošanas tehnika ir pietiekami specifiska, lai to varētu uzskatīt par atsevišķu nozari, kas pāraug zinātnē. Lai varētu izveidot pēc iespējas plaši lietojamas kartes, kartogrāfiem jāapgūst kognitīvā psiholoģija un ergonomika, iegūstot izpratni par to, kādi simboli ataino informāciju pēc iespējas efektīvā veidā. Jāapgūst arī ģeodēzija un ļoti labā līmenī - matemātika. Pēdējais saistīts ar to, ka Zemei nav precīza lodveida forma un nevienmērīgās Zemes virsmas pēc iespējas precīzs atainojums divu dimensiju kartēs prasa augsta līmeņa matemātisko domāšanu.
Kartogrāfijas kā zinātņu nozares pirmā definīcija tika izstrādāta Parīzes Ģeogrāfijas biedrībā un publicēta 1843. gadā.…