Kartogrāfija 16.gadsimtā

Kartogrāfija ir zinātnisku, tehnisku un māksliniecisku meklējumu un darbību kopums, kuru mērķis ir karšu sagatavošana un to lietošana. Jau gadsimtiem ilgi kartogrāfija ir bijusi neatņemama cilvēces un vēstures daļa. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā strauji attīstījās navigācijas instrumenti virziena un zvaigžņu stāvokļa noteikšanai, kas ļāva ar vien precīzāk noteikt atrašanās vietu un sastādīt precīzas atklāto teritoriju (Āfrikas, Amerikas u.c.) kartes. Jaunatklājumu laikā karšu izdevēji izdeva virkni navigācijas karšu, kurās atzīmēja krasta līniju, upes, ostas un kuģniecības objektus, tās saturēja kompasa līnijas un citu navigācijas palīginformāciju. Tika attīstītas jaunas karšu projekcijas un tika izveidoti globusi. Kartes un globusi bija liela ekonomiskā, militārā un diplomātiskā vērtība, līdz ar to bieži tika uzskatīti kā valsts vai komercnoslēpums [1. – 6. att.].
Kartogrāfija Eiropā piedzīvoja revolūciju 15. gs. Emanuels Krisaloras aizsāka tulkot Ptolemaja darbu „Ģeogrāfija” latīņu valodā, viņa darbu pabeidza Jakobus Angelus 1410. g. Vislielāko stimulu kartogrāfijas attīstība ieguva līdz ar Portugāļu jūrasbraucēju jauno zemju atklājumiem. …