Kārtības izpratne un kārtas viduslaikos

Viduslaikiem raksturīga īpašība ir stabila kārtības ideja, kurā katram cilvēkam bija sava vieta sabiedrībā- t.i. katrs piedzima savā kārtā, pildīja kārtas uzliktos uzdevumus un kārtas bija mantojamas. Šādu iekārtu formulēja Lielās Franču revolūcijas laikā. Mūsdienās kārtām nav stingru robežu, bet viduslaikos tās bija izteiktas un ar tām stingri rēķinājās (piem. Slēdzot laulības). Viduslaiki nemaz citu domāšanu nepazina. Nedz nācijas, nedz valsts kā teritorija veidojuma nebija: tikai jaunie laiki fiksēja valsti kā stingri noteiktu teritoriju. Valsts sagraušanu kara laikā saprata socioloģiskā nozīmē. Ordo- apzīmējums atsevišķai kārtai un kārtībai, kas nosaka robežas starp tām.
Lielā Franču revolūcija radīja kārtu sabrukšanu un tā likvidēja atšķirības likuma priekšā. Mūsdienās visi likuma priekšā ir vienādi un saņem sodu vienādi., taču viduslaikos tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama. Nebija visaptverošu tiesību, bet katrs dzīvoja atbilstoši savas kārtas tiesībām, kuras dažādās zemēs un dažādi valdnieki bija noteikuši visai atšķirīgi.
Dominēja pamat atziņa, ka visu tiesību avots ir Dievs. Tiesības vienmēr bija “svētas tiesības”, kuras cilvēks nevis “iedibina”, bet “atrod”, tāpēc nebija atšķirību starp subjektīvajām un objektīvajām tiesībām. Tiesību avots bija ticība Dieva taisnīgumam. Kamēr nepastāvēja pārvaldes aparāts, publisko kārtību uzturēja tiesiskā kārtība. Galvenais valdnieka uzdevums bija spriest un sargāt mieru (ja valdnieks nespējīgs- valstī anarhija-valsts varas trūkums).…