Karš Dienvidslāvijā

Toreiz, 1991.gadā, viss bija citādi. Toreiz bija auksts novembris, lietus gāza aumaļām, koki jau bija nometuši lapas. Austrumhorvātijas pilsētas Vukovaras pagrabos sēdēja 20 tūkstoši cilvēku, bet pilsēta virs viņu galvām pamazām pārvērtās drupās. Kad viss bija galā, viņi iznāca no bunkuriem izdēdējuši un atstāja pilsētu kilometriem garās bēgļu kolonnās. Tie, kuri netika nogalināti…
Gandrīz astoņus gadus vēlāk, kauja par Vukovaru joprojām uzskatāma par vienu no Belgradas agresijas asiņainākajām epizodēm.
Bet viss sākās 1991.gada 25.jūnijā. Slovēnijas un Horvātijas neatkarības pasludināšana kalpoja Dienvidslāvijas federālās armijas tankiem par signālu maršam uz rietumiem – zaļo gaismu šim solim deva arī toreizējais ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers. Slovēnijas nākamais uzbrukuma objekts bija Horvātija.
Vēl kāda masveida evakuācija notikusi 1991.gada 1.aprīlī, kad serbu sievietes un bērni no Vukovaras pilsētas un Borovo Selo pārvesti pāri Donavai uz Vojevodinu.
Četrus gadus Austrumslavonijas apgabals atradās serbu rokās, un tad saskaņā ar Erdutas līgumu tas pārgāja ANO kontrolē.…