Mūsdienās jau nevienam vairs nav svešs vēstures jēdziens, it īpaši šajā materiālistiskajā pasaulē, kur laiks ir nauda, un katra pagājusī sekunde jau tiek noglabāta vēstures lādītē, un tas ir dārgākais, kas mums pieder.
Ir neskaitāmi daudz lietu mūsu ikdienā, kam mēs nepievēršam uzmanību. Sākot jau vien ar to, ka debesis it nemaz nav tikai zilā krāsā, ka ikkatrs vārds, ko pasakām nozīmīgs un beidzot ar to, ka katru rītu atveram acis. Tas nekas, ka tas notiek katru rītu... Vismaz pagaidām...
Katram cilvēkam, pamostoties no rīta, ir savs rituāls. Viens mostas augšā pusstundu pēc modinātāja zvana, otrs sāk rītu ar kārtīgu izstaipīšanos, cits to pavada klausoties rīta ziņas radio... Tādējādi cilvēks sevi sagatavo dienai – morāli, bet cilvēka fiziskajam ķermenim arī jādod enerģijas lādiņš – ēdiens. Tad nu tās ir brokastis, pusdienas un vakariņas. Un tādas lietas kā galda piederumi mums vienkārši ir pašsaprotami un pat necenšamies iedziļināties, kā tie radušies, vai arī senie cilvēki ēda tikpat kulturāli kā mēs... Tad nu es tomēr iedziļinājos un centos kaut nedaudz izpētīt, kā tad īsti ir.
Bet kāpēc tieši karote? Es, saprotams, varēju pētīt arī nažus, dakšiņas un arī citus galda piederumus, taču neizprotamu iemeslu dēļ karote man vienmēr ir likusies vissaistošākā no galda piederumiem. Tā ir visparocīgākā un ja nazi vai dakšiņu nevar izmantot zupas ēšanai, tad karote gan, ja pacenšas, ir tīri labi piemērota arī nažu un dakšiņu ”darba” veikšanai.
Ceru, rakstot šo referātu es, kā arī jūs, uzzināsiet ko vairāk par manis izvēlēto tēmu – karotēm.
Par cilvēka civilizētības pakāpi liecina tas, kā viņš ēd, tādēļ jau senos laikos tika izgudroti dažādi priekšmeti, lai atvieglotu ēšanu. Līdz tam senais cilvēks ēda ar rokām. Nazis viņam nebija īpaši nepieciešams, jo ēdienu varēja sadalīt ar rokām. Arī dakšiņa ne, jo gaļas gabalu varēja paņemt ar pirkstiem. Taču šķidra, sevišķi karsta ēdiena ēšanai bija vajadzīgs kaut kas ar ko to ēst. Un kā liecina arheoloģiskie izrakumi, šķidrs un pusšķidrs ēdiens Eiropā lietots jau pirms mūsu ēras. Tieši tāpēc karote tika izgudrota pati pirmā – apmēram 3. gadu tūkst. p.m.ē., lai gan nav zināms, kas to ir izgudrojis.
Ēdamās karotes pirmveids ir sauja. Jau kultūras pirmsākumos cilvēki kā karotes izmantojuši dobus priekšmetus, piemēram, gliemežvākus un cietās augļu un riekstu čaulas, palaiolītā – lielo dzīvnieku locītavu kaulus. Karotes savu tagadējo veidu ieguvušas neolītā un kopš tā laika tās savu izskatu nav daudz mainījušas. Kāts ar kausu parasti darināts no viena gabala. Sākumā tās tika darinātas no koka, raga, akmens, māla. No šādiem izejmateriāliem karotes izgatavoja Ēģiptieši pirms tūkstošiem gadu. Savukārt Grieķi un Romieši ēda ar bronzas un sudraba karotēm. Metāla karotes Eiropā parādās ap Kristus dzimšanu, bet jau Halštates laikmetā pazīstamas bronzas pavārnīcas, karotes ar vertikālu kātu un lielāku kausu. Bija pazīstamas arī miniatūrās ausu karotītes.
Arī mūsu senči plaši izmantoja koka karotes un viņiem katram bija sava karote, jo uzskatīja, ka tā ir cieši saistīta ar ēdienu. Vēl agrāk karotes sastopamas tikai lībiešu vēlā dzelzs laikmeta atradumos un tās nēsātas kā sieviešu krūšu rotu kareklīši.
Tika radītas arī dakšas un naži, un tas jau bija liels solis kultūras attīstībā. Lai arī cik dīvaini nebūtu, šie galda piederumi parādījās jau mūsu ērā, taču ilgu laiku ņemt ēdienu ar dakšiņu skaitījās muļķīgi un pat apkaunojoši un tāpēc to uzdrošinājās tikai visprogresīvākie cilvēki. Izrādās, ka cilvēki nazi un dakšiņu sākuši iepazīt tikai pirms 300 gadiem. Pasaule nespēja pieņemt šo galda piederumu lietošanu un neviens pat nespēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadu simtiem, tāpat kļūs par nepieciešamību – lietot nazi un dakšu.…
