Prezidents Kārlis Ulmanis bija septembra cilvēks. Viņa mūžs sākās Latvijā 1877. gada 4. septembrī un beidzās Turkmēnijas tuksnesī 1942. gada 20. septembrī.
Kārli Ulmani vērtē dažādi. Viņš ir mīlēts un nīsts, slavēts un pelts.
Ulmanis bija pati galvenā, pati nozīmīgākā persona Latvijas neatkarības izcīnīšanā 1918. – 1920. gadā. Viņš bija pirmais neatkarīgās Latvijas Ministru prezidents.
Kārlim Ulmanim pārmet 1934. gada 15. maija apvērsumu un autoritārā režīma nodibināšanu. Ulmaņa kļūda bija tā, ka viņš nedeva jaunu Satversmi un nerīkoja tautas nobalsošanu. Taču nevar noliegt, ka Ulmaņa valdīšanas seši gadi bija efektīvs posms Latvijas vēsturē. Šos gadus iezīmē lieli panākumi lauksaimniecībā, celtniecībā, kultūrā. Tie ir bijuši un paliks Latvijas ziedu laiki.
Kārlim Ulmanim pārmet to, ka 1940. gadā viņš nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai. Bet vai militārā pretestība nebūtu bijusi līdzvērtīga pašnāvībai?
Prezidentam bija iespēja 1940. gada jūnijā atstāt Latviju. Taču viņš atbildēja: „Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labajās dienās, bet pametis to visgrūtākā likteņa stundā ...”
Katram cilvēkam ir savas īpašības, savas vājības. Tās paliek laikmetam, laikabiedriem, bet mūžībai paliek personība kopumā. Latvijas vēstures svaru kausus sverot, Ulmaņa svaru kauss ir viens no vissmagākajiem. Mūsdienu latviešu paaudzes uztverē Ulmanis ir latviskās Latvijas simbols. [4]
( Pēc J. Stradiņa)…
