Pasaku ķēniņa dzimtās mājas un dzīves gaita
Kārļa Skalbes dzimtā māja “Saulrieti” tika uzcelta 1926. gadā Vecpiebalgā. Cik daudz nevajadzīgi izšķiestu līdzekļu te ieguldīts, tikpat daudz prieka sagādā šī “trakā māja”, ko asprātīgie piebaldzēni iedēvējuši par Mākoņu Katrīnas vējlukturi, droši vien tādēļ, ka tā uzsēdināta pašā Incēnu kalna galā ar gala ģēveli vērstu pret Alaukstu. Vasarā savos “Saulrietos” pie Alauksta ezera dzejnieks bieži augu dienu atradās laivā, sacerot ko jaunu. No “Saulrietiem” var redzēt un iedvesmoties no 4 ezeriem: Alaukstu, Inesi, Taunu, Samaisīti. Savukārt, aiz kalna, mājas ielejā, pie maza dīķīša, atrodas “Saulrietu” pirts. Pirts tika celta tajā vietā, ko K. Skalbes tēvs no jaunības dienām bija paturējis prātā un aprakstījis tēlojumā “Manu bērnības dienu mēness”. Viesi no Rīgas pie lielā galda vasarās bija parasta parādība. Arī K. Skalbes draugi ne vienu reizi vien brauca uz “Saulrietiem”.
Kārļa Skalbes dzīve nekad nav bijusi viegla. Tēvs Kārlim mirst 9 gadu vecumā. Pēc tēva nāves smēdē kaļ brālis Jēkabs. Par bērnību viņš saka: „Basām kājām aizskriet uz smēdi un, sēdot uz ūdens siles, sildīt nosalušos papēžus pie ēzes uguns bija mans pirmais pavasara prieks.” Māte ar savām dziesmām mācījusi Kārli dzejiski domāt un just un devusi viņam pirmos dzejnieka impulsus. 16 gadu vecs ar grāmatu nastiņu un sunīti taksīti kā ceļa biedru Kārlis Skalbe devās ceļojoša grāmattirgotāja gaitās. Par darba gaitām autors saka: „Atmiņā nāk ziemas vakaru sārtais, mazliet baigais spožums un kāda skumja roka, kas sažņaudza sirdi, kad es ar savu grāmatu nastiņu uz muguras, meklēdams naktsmājas, nonācu pie kādas svešas mājas nomelnējušām durvīm.” 18 gadu vecumā Skalbe pelnās kā vēršu dzinējs, vēlāk viņu ievēl Ērgļu pagasta skolā par skolotāju.
…