Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgā. Viņa tēvs bijis kalējs, liels grāmatnieks. Māte - dzīvespriecīga, atjautīga, dedzīga dziesmu mīļotāja, un dzejnieks domā, ka no mātes viņš mantojis dziesmu garu. Kalēja dēlam dzīve šķīrusies grūti, viņš bijis laukstrādnieks, kolportieris, vēršu dzinējs, pagasta skrīvera palīgs un skolotājs. 1905. gada revolūcija ierāva viņu savos viesuļos. Par ķeizara un dievmātes zaimošanu viņa vadītājā žurnālā “Kāvi” (satīras bija sarakstījis Skalbes draugs un novadnieks Antons Austriņš) Skalbi sāka vajāt, un viņš pa divi lāgi dodas emigrācijā, dzīvo Šveicē, Somijā, Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Norvēģu rakstniecību un mākslu viņš iemīļo uz visu mūžu. Svešās malas, pēc kurām dzejnieks dzinies jaunībā, viņš izšķirsta ātri kā interesantas, bet dvēselei tālas grāmatas (vēlāk Skalbe dažus mēnešus pabija Itālijā, bet arī tur nesaņēma tik daudz, kā būt varējis cerēt no izdaudzinātās zemes).
1911. gadā, kad jau pirmās revolūcijas vētras aizgrimušas pagātnē, Skalbem jāstājas tiesas priekšā, un prokurors runāja par viņu daudzskaitlī, viņā saskatīdams arī latviešu revolucionāru grēkus: “Они осмелились возложить хулу на нашу богородину.” Skalbem piesprieda pusotra gada cietumu. Rīgas termiņcietumā viņš rakstīja dzejoļus, tulkoja Turgeņeva stāstus un vācu liriku.
Pirmajā pasaules karā Kārlis Skalbe sākumā bija Rīgas latviešu avīzes ‘’Jaunākās Ziņas’’ korespondents Polijā un Varšavā, sapazinās un sadraudzējās ar pazīstamo krievu dzejnieku Valeriju Brjusovu, tolaik Maskavas avīzes kara korespondentu. Skalbe labi pazina krievu rakstniecību, mīlēja Puškinu un Gogoli, esot sarakstījies ar Maksimu Gorkiju. Skalbe labi pazina arī Rietumeiropas kultūru. …