No vārdiem daiļiem sev uzcēlu pili,
Zem griestiem tur lidoja eņģeļi zili.
Tur slēpu savs dvēseles rētas
Un klusi glabāju atmiņas svētas.
Tur zemes smaidus un nopūtas krāju,
Priekš pasaules skarbās būdams par vāju.
Šīs rindas no dzejoļa „Pils” dažbrīd tikušas uztvertas par K. Skalbes pašatzīšanos, tāpat kā vairums lasītāju Latvijā pēdējās desmitgadēs Skalbi ir uzskatījuši tikai par klusu sapņotāju, par saules, gaismas un klusuma burvi. Tā patiesi ir nozīmīga Skalbes būtības daļa, bet tā neizsmeļ visu Skalbes daiļradi, nedz viņa dzīvi. Pirmā pasaules kara un strēlnieku cīņu laiks mums rāda arī citu Skalbi. Tieši Ziemassvētku kauju priekšvakarā Kārlis Skalbe stājas strēlnieku rindās. Un Edvarts Virza raksta: „Strēlnieku cīņas atmodināja latviešu ļaudīs daudzas vēl nezināmas īpašības, un viņas nevarēja neatsaukties uz Skalbi, kura kokles smalkās stīgas spējīgas uztvert citiem nemanāmas vēsmas, kas staigā mūsu tautā. Bet strēlnieku kaujas nebija vēsmas vien. Tā bija liela vētra ar varoņu balsīm, un Skalbe pārvērtās pilnīgi, lai šo cīņu atbalstu raidītu tālāk tautā.” Šai Skalbes raksturojumā Virza trāpa desmitniekā. Tautas savaldīgais spēks un klusinātas varonības apziņa izskan gan viņa pasakās, mīlestības un dabas lirikā, gan krājumā „Daugavas viļņi” un citos darbos.
Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgas Incēnos kalēja ģimenē. Viņš ir jaunākais dēls un bērnībā bieži atstāts savā nodabā. Iespējams, ka tieši tas veicināja bagātas garīgās pasaules izveidošanos.
Daba Incēnu apkārtnē ir pasakaini skaista. Vilina neaptveramais plašums, pasaule šķiet tāluma elpas un saules mirdzuma pārpilna.…
