SECINĀJUMI
K. Ulmaņa autoritārisma laikā vēsturnieku un vēstures uzdevums bija pētīt vēsturi nacionālās patiesības gaismā. K. Ulmanis radīja jaunu vēstures mērķi – izcelt latviešu tautu kā vēstures virzītājspēku. Vēstures zinātnē, šajā laika posmā, galveno uzsvaru lika uz 12. un 13. gadsimta pētniecību, saskatot šajā vēstures posmā Brīvības cīņu elementus, zviedru laiku un hercoga Jēkaba politiku, kā arī 1918.g. – 1920. gada Brīvības cīņām.
Aplūkojot K. Ulmaņa runas par vēsturi ša jā laika posmā redzams, ka tām ir izteikti nacionāla ievirze. Tas skaidrojams ar to, ka visa autoritārisma ideoloģija tika balstīta uz nacionālisma pamatiem. Vēstures loma bija izcelt latviešu tautas senumu, kultūras un politiskos sasniegumus izteikti nacionālā un romantizētā gaisotnē.
Atsevišķos vēstures aspketus, ko K. Ulmanis izcēla savās runās viņš pielāgoja sabiedrības ikdienas dzīves un politiskajām aktualitātēm. Vēstures tematika kļuva par neatņemamu sastāvdaļu valsts svētku runās: 15. maijā, 11. un 18. novembrī. Autoritārisma režīma pirmajos divos gados rdzams, ka vēstures loma tiek izcelta arī dažādos ar valsts svētkiem nesaistītos notikumos, piemēram: tautas sapulcēs, valsts atbildīgo darbinieku sanāksmēs, Atdzimšanas dziesmas svētkos, kā arī vēstures skolotāju sapulcēs.
Valsts svētku dienu uzrunās K. Ulmanis pārsvarā pievērsās tādiem vēstures notikumiem, kā Latvijas neatkarības proklamēšanai, Brīvības cīņām un 15. maija apvērsumam. K. Ulmanis plaši diskutē par šo vēsturisko notikumu ciešo saistību un nozīmi ikdienas dzīves realitātē. Caur šādu uzstādījumu K. Ulmanis centās attaisnot autoritārā režīma nepieciešamību.
Mazāka mēroga sanāksmēs un pasākumos līdz 1936. gadam K. Ulmanis pārsvarā akcentē latviešu tautas senatnīgumu, latviešu sentautu vienotību un augso kultūras pakāpi, gara un gribas stiprumu, kas ir bijis galvenais indikators neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Autoritārisma sākotnējos gados K. Ulmanis savās runās formulē arī domu, ka ir nepieciešama latviska latviešu vēsture, kas būtu rakstīta izteikti nacionālā garā, tādejādi stprinot sabiedrības lojalitāji jaunajai valdībai.
Sākot ar 1936. gadu vēstures loma K. Ulmaņa runās pakāpeniski samazinājās. Vēstures tematika, kā neatņemama sastāvdaļa joprojām saglabājās valts svētku runās 11. un 18. novembrī. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nekādas būtiskas izmaiņas aplūkotajos vēstures jautājumos šajās runās nav redzamas. Uzsvars tiek likts uz Latvijas Republikas proklamēšanu un Brīvības cīņām, netiek akcentēta 15. maija nozīme. Šāda situācija skaidrojama ar svētku, kuros šīs runas tika tiektas, tematisko saturu un būtību. Apstāklis, ka šajā laika posmā vairs netiek pārsīlēti akcentēta 15. maija nozīme, skaidrojams ar to, ka autoritārajam režīmam vairs nebija nepieciešamība sevi attaisnot tautas priekšā.
Vēstures loma, galvenie teorētiskie jautājumi un nozīme latviešu ikdienā, pēc 1936. gada, pārsvarā tiek akscentēta runās, kas ir veltītas vēstures skolotājiem un Baltijas valstu vesturnieku kongrsā.
Kopumā izvērtējot K. Ulmaņa runas par vēsturi, redzams, ka sākotnēji vēsture kalpoja autoritārajam režīmam, lai nodrošinātu tā leģitimizāciju. Pakāpeniski vēsture K. Ulmaņa runās ieguva sabiedrības audzinātājas lomu, no kuras tā varēja ņemt piemēru un drosmi.
…
