Cilvēki bieži pārāk vieglprātīgi izsaka spriedumus par citu cilvēku raksturu, viņi cilvēcīgām īpašībām, dvēseles pasauli, viņu pārdzīvojumiem, viņu izjūtām tumšos un gaišos brīžos mēs redzam it kā caur norasojušu loga stiklu tumšā telpā. Telpas kontūras ir redzamas, arī viens otrs priekšmets telpā, bet vairums nav saskatāms. Kas īsti tur ir – var tikai pieņemt, pie tam varbūt maldīgi.
Kādas lielas personas lielumu nav iespējams ieraudzīt visā pilnībā, ja to „sadala” sīkās daļās un katru sīkdaļu apskata atsevišķi. Tā pieejot lielas personības pētīšanai, redzami atsevišķi sasniegumi vai kļūdas, bet zūd kopējā lieluma sajūta.
Kārļa Ulmaņa ideju bagātība saimnieciskā, politiskā un kultūras laukā dod lielas iespējas viņa personības novērtēšanai.
Žurnālā „Zemes spēks” 1920.gada 11.novembra numurā Ulmanis rakstīja: „Tavs mūža darbs ir tavs piemineklis. No tā tu projām aizbēgt nevari. No tevis atkarāsies, vai šis piemineklis būs skaists vai pretīgs, pievilcīgs vai atbaidošs, ceļošs vai zeminošs ...”.
Kārlis Ulmanis ar savu darbu, ar patiesu un dziļu tēvzemes mīlestību, ar nebeidzamām rūpēm par tautas likteni ir uzcēlis sev diženu pieminekli, kura lielumu ne laiks, ne apstākļu maiņas nespēs mazināt. Viens otrs pie šī pieminekļa ir nolicis skaistu pateicības ziedus, cits centies tajā iesist dažus robus. Bet šo ar Ulmaņa personīgo darbu, viņa ideju bagātību un patriotisko degsmi celto pieminekli neviens nespēs nozagt no tā pjedestāla, uz kura vēsture to novietojusi.
Ulmanis bija cilvēks ar visām cilvēcīgām īpašībām. Viņš likteņa atvēlētajā mūžā nespēja visu paveikt tā, kā pats to vēlējās vai kā viens otrs to sagaidīja, bet viņš paveica daudz vairāk par cietiem laika biedriem, jo viņš bija liela personība.…
