Šo tēmu es izvēlējos nejauši. Ar literatūras iegūšanu problēmu nebija, jo literatūras par Latviju un tās vēsturi ir diezgan daudz. Vākt materiālus par Ulmaņa valdību bija ļoti interesanti, tikai autoritārais režīms dažādu cilvēku skatījumā tiek tulkots dažādi. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka vienkāršie ļaudis bija apmierināti ar šo valdību, viņu dzīves līmenis cēlās, bet augstāk stāvošās amatpersonas un politiskie darboņi nebija apmierināti ar Ulmaņa varu savtīguma ietekmē. Tomēr iepazinis Ulmaņa personību tuvāk varu teikt, kaut viņam bija arī cilvēciski trūkumi, zināma godkārība, sevis izcelšana pirmajās rindās, kritikas neievērošana, tomēr viņš ik brīdi ir stāvējis par Latviju, tās tautu, tās jaunatni un ar visu savu sirds degsmi, bez jebkādām savtīgām interesēm, tiecies pēc vienotas tautas. Tautas - kas vienmēr ir vienota darbā un līksmē, bagāta un veselīga. Ja, mūsdienās valdība tikpat apzinīgi rūpētos par tautas un visas zemes labklājību, tad mēs visi būtu tikai ieguvēji. Tad mūsu valsts būtu bagāta, tauta nodrošināta, līksma, vienota darbā un svētkos. Mēs dzīvotu tā, kā to bija iedomājies Ulmanis. Tad, kad katrs cilvēks sāktu sev prasīt nevis “Republika, ko tu man dosi?”, bet “Tēvija, ko es tev došu?”, tad arī, manuprāt, viss būtu kārtībā. Atliek vien lūgt:
”Dievs, svēti Latviju, un nodrošini tai nākotni!”
1935.gada 15.maija apvērsuma neizbēgamība Latvijā.
Aizvien biežāk atskanēja balsis par krīzi Saeimā 30.gadu sākumā. Arī Latviju ietekmēja un vēl vairāk saasināja situāciju pasaules ekonomiskā krīze. Eiropā pastiprinājās autoritārisma tendences. Tas viss sāka nodarbināt K.Ulmani par domu valsts apvērsumam. Par to netieši liecināja arī viņa uzstāšanās Saeimā 1933.gada novembrī, kad viņš savā runā apbrīnoja diktatūras Eiropas valstīs un uzstājās pret “demokrātiskajām pārmērībām un parlamentārisma lielo visvarenību”. …