Ievads.
Kārļa Ulmaņa 1934.gada 15.maija apvērsums un tā sekas ir viens no pretrunīgākajiem jautājumiem Latvijas vēsturnieku starpā – katrs vēsturnieks apskata parasti šo notikumu vai nu no pozitivās subjektīvās puses, vai nu no negatīvās subjektīvās vēstures puses; ir arī daļa vēsturnieku, kuri apskata šo apvērsumu no tiesiskās puses.(1)
Vēsturnieki tomēr ir vienisprātis, ka 1934.gada 15.maija apvērsums bija antikonstitucionāla, juridiski nepamatota darbība un sodāma darbība, kuras organizētāji pārkāpa Satversmi.
Rakstot šo referātu es izvirzu sev mērķi atbildēt uz sekojošiem jautājumiem :
Vai Kārlis Ulmanis, Ministru prezidents, bija tiesisks pārņemt varu valstī 1934.gada naktī no 15.maija uz 16.maiju?
Kādām tiesiskam sekām vajadzēja iestāties Kārlim Ulmanim realizējot šo noziegumu, kurš tika formulēts Sodu likuma sevišķajā daļā kā „dumpis” ?
Šos jautājumiem es izanalizēšu analītiskajā daļā un secinājumu daļā īsi un konkrēti sniegšu atbildes uz šiem jautājumiem.
Pārsvarā es izmantošu analīzei LR Satversmi un 1933.gada Soda likuma pantus par „dumpi”.
Apvērsuma notikumu juridiskā analize.
Lai uzsāktu apskatīt 1934.gada 15.maija nakts notikumus, vajadzētu definēt, kas ir apvērsums.
Saskaņā ar definīciju apvērsums ir politiskās varas pāreja no viena politiskā spēka (šķiras, sociālā slāņa, politiskā grupējuma vai partijas) rokām cita politiska spēka rokās. Jebkurš apvērsums ir pastāvošās valsts pārvaldes iekārtas vai pārvaldes gāšanas fakts.(2)
Valsts apvērsuma juridiskie pamati, pirmssākumi ir meklējami Latvijas ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa (Zemnieku savienības vadītājs), iesniegtajos Satversmes grozījumos Saeimai 1933.gada 3.novembrī.(3)
…