20. gadsimtā starp Pirmo un Otro pasaules karu gandrīz visās Austrumeiropas valstīs demokrātisku valsts iekārtu nomainīja autoritārie režīmi. Izņēmums nebija arī trīs Baltijas valstis. Šo valstu, tai skaitā arī Latvijas, autoritāro režīmu raksturoja vadonības kults, nacionālistiska ideoloģija kā režīma leģitimācijas veids, kā arī samērā ierobežotas represijas pret politiskajiem oponentiem.
Latvijā autoritārais režīms tika izveidots pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kuru īstenoja ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kura īsu biogrāfiju esmu apskatījusi darba pirmajā nodaļā. Pēc apvērsuma tika izsludināts kara stāvoklis, aizliegtas visas politiskās partijas, daži simti politisko aktīvistu tika ieslodzīti. Turpmākajos gados, balstoties uz nacionālisma un vadonības principiem, tika reorganizēta valsts sabiedriskā, saimnieciskā un kultūras dzīve.
Svarīgākais jautājums, kas interesē mani kā Juridiskās fakultātes studenti, ir, pirmkārt, uz kāda juridiska pamata Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, vai Kārlim Ulmanim bija tiesības izsludināt kara stāvokli un kāds sods par veiktajām darbībām Ulmanim draudēja pēc tā laika spēkā esošajiem likumiem. Otrkārt, jautājums, ko vēlos izpētīt, ir, vai Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā valsts ekonomika tiešām sasniedza to augsto attīstības līmeni, kā var lasīt daudzajos literatūras avotos un dzirdēt no daudzu cilvēku apgalvojumiem.
Atbildes uz uzdotajiem jautājumiem mēģināšu rast šī darba gaitā.
Iemesls, kāpēc uzņēmos rakstīt kursa darbu par konkrēto tematu, ir mana interese par vēsturi kopumā, kā arī interese tieši par tiesību vēsturi. Aprakstītais notikums notika salīdzinoši nesen, vēl joprojām dzīvi ir tie cilvēki, kas bija šī apvērsuma aculiecinieki. Tieši šī iemesla dēļ vēl jo vairāk ir nepieciešams juridiski izvērtēt to, lai mēs varētu mācīties no savām pagātnes kļūdām un tās nekādā gadījumā neatkārtot.…
