Kārļa Skalbes pasaku žanriskās iezīmes

Domāju, ka pasakas ir lasījis katrs. Tas kopš bērnības mūsu apziņā sējušas labo un gaišo, aicinājušas tiekties pēc pilnvērtīgas dzīves. Tādēļ arī mums tīk iegriezties teiksmainajā, gaismas un siltuma pilnajā pasaku pasaulē, lai aizmirstos, pasapņotu un paciemotos pa visam citā valstībā.
Pēdējos gadsimtos blakus dzejai, drāmai, romānam, stāstam, novelei ir radusies arī literārā pasaka. Tas ir savdabīgs žanrs, kas rakstnieka radītajā darbā ietver arī tautas pasakai raksturīgas iezīmes.
„Galvenokārt 19. gadsimtā blakus nezināmu autoru radītajām tautas pasakām sakuploja arī zināmu autoru radītā literāro pasaku pasaule. Eiropā ir vairāki plaši pazīstami literāro pasaku meistari. Dāņiem Hanss Kristiāns Andersens ar ,,Meža gulbjiem”, „Sniega karalieni”, „Princesi uz zirņa”, ,,Alvas zaldātiņu” un vēl daudzām citām, angļiem Oskars Vailds ar „Zvaigznes bērnu”, „Lakstīgalu un rozi”, „Laimīgo princi”, „Uzticīgo draugu” un ne tikai ar tām. Vāciešiem Vilhelms Haufs ar viņa ,,Pasaciņu", „Stāstu par spoku kuģi”, „Punduri gardeguni”, „Auksto sirdi” u.c.”1
Nezināmie tautas pasaku sacerētāji allaž tiekušies paust cilvēku sapni par labāku un laimīgāku dzīvi, par labā uzvaru pār ļauno, tāpēc arī šo pasaku beigas laimīgas- labais gūst atalgojumu, ļaunais saņem sodu. Tautas pasakām lielākoties ir noteikta forma: sākums daudzām ļoti līdzīgs- ,,Reiz dzīvoja…”, „Sensenos laikos...”, labā cīņa ar ļauno notiek trīs reizes- trīs reizes jācērt pūķim galvas, trīs reizes pretinieks jādzen zemē, trīs reizes jājāj stikla kalnā, trīs reizes jāmin mīklas vai jādara labi darbi.…