Viņš ir dzimis Šveicē, Kesvilā pie Bodenezera, evaņģēliski reformētās baznīcas mācītāja ģimenē. Zēna gados K.Jungs ir kluss, sevī noslēgts, īpaši nemeklē draudzību ar vienaudžiem, daudz vientulībā klejo pa skaistajiem parkiem, gremdējoties pārdomās un sapņos. K.Jungs ir introvertas ievirzes tips, ļoti jūtīgs, dažkārt pat līdz slimīgumam. Viņš daudz prāto par cilvēka būtību un sūtību, tā iekšējo un ārējo dzīvi, pakāpeniski piešķirot iekšējai dzīvei galveno lomu.
Jaunībā K.Jungs sapņo par arheologa profesiju. Tā kā šīs specializācijas Bāzeles universitātē nav, tad Jungs izvēlas medicīnu. Lai arī tajā laikā psihiatrija ir nepopulāra un nesola panākumus ne zinātnē, ne personīgajā dzīvē, tomēr viņš izvēlās to, būdams dziļā Riharda fon Krafta – Ebinga grāmatas par psihiatriju iespaidā. Vēlāk viņš dodas uz Cīrihi – Burghelcli dziedinātavu, kuru vada Eižens Bleilers, izcils psihiatrs un termina “dzīļu psiholoģija” autors. Cīrihē, pēc Junga domām, valda pozitīvisms, pragmatisms, prakticiska šaurība.
Jungs gribēja attīstīt psiholoģiju, kura ņemtu vērā cilvēka “augstākās” vēlmes un garīgās vajadzības. Šajā ziņā Jungs bija nozīmīgs humānistiskās kustības priekštecis. Viņš arī pierādīja, ka pašrealizācijas ceļš iet cauri garīgās patības atklāšanai.
Vienlaikus K.Jungs attīsta kolektīvās bezapziņas ideju. Pēc viņa domām, tā ir “visuresoša”: ticējumos, mitoloģijā, sapņos, vīzijās, mākslas darbos, utt.
Viņš iedziļinās savas bezapziņas noslēpumos. Kopš viņš ir guvis atzinību savā psihoterapeita un zinātnieka karjerā, viņam liekas nepiedodami turpināt aizrauties ar ārējo pasauli, jo tad attīstība var kļūt pārāk vienpusēja. Pēc viņa domām, svarīgāk ir pievērsties iekšējai pasaulei un attīstīt to atbilstoši savām zināšanām.
----------------------------------
Agresija pieder psiholoģijā visbiežāk aplūkotajām emocijām. Ir vismaz 37 teoriju grupas, kas pētī agresijas izpausmes dažādās jomās.
Termins “agresivitāte” un “agresija” bieži vien tiek lietots ļoti plašā nozīmē. Austrijas zinātnieks K.Lorencs ir teicis, ka “daudzu cilvēku izpratnē agresivitāte ir saistīta ar ļoti daudzpusīgām ikdienas parādībām, sākot ar kautiņu starp suni un gaili, zēnu ķīviņiem un beidzot ar karu un atombumbām”.
Agresivitātes sarežģītā struktūra un formu dažādība noved pie tā, ka mūsdienu zinātnē tai nav viennozīmīga traktējuma. Tas atļauj dažādiem autoriem, atkarībā no mērķa un uzdevumiem, ielikt agresijas izpratnē pavisam atšķirīgu saturu. J.Dolards, N.O.Mauers, N.E.Millers u.c. definē to kā savdabīgu cilvēka aizsargreakciju uz dažādu ārējo faktoru iedarbību. K.Lorencs, Dž.Gudola, L.Valcelli u.c. agresivitāti aplūko kā uzbrukumu vai cīņu vienas sugas ietvaros.
Daudzi psihologi ir pētījuši šī fenomena sakni jeb cēloņus. Arī šeit ir vērojama šķelšanās uzkatu ziņā. Z.Freids, Lorencs, Mak Dougols, N.Jaklins u.c. agresivitātes izcelsmi saista ar cilvēka instinktiem un dažādiem fizioloģiskiem faktoriem, piemēram, dzimumhormoniem. R.Dolards, L.Berkovics u.c. par agresivitātes cēloni min citu cilvēku liktos šķēršļus subjekta ceļā, kā arī subjektam nozīmīgu dzīves sastāvdaļu zaudējumu. A.Bandura, H.A.Dangerings, S.Fešbahs u.c. uzkata, ka agresivitātes cēloņi meklējami negatīvajā sociālajā vidē, kur subjekts apgūst antisociālas uzvedības normas.
Daudzi krievu un latviešu psihologi, uzkata, ka agresivitāte bērnos rodas dažādu socioloģisku un psiholoģisku nepilnību dēļ. Tās ir vecāku negatīvās savstarpējās attiecības, nelabvēlīgie dzīves apstākļi kā arī vecāku neizglītotība audzināšanas jautājumos.
Psihologu uzmanību ir piesaistījusi agresivitāte ne tikai pieaugušo pasaulē, bet arī šo parādību iezīmes bērnos. Lielu ieguldījumu bērnu agresivitātes pētīšanā deva A.Bandura, Š. un E.Gļuki, kuri veica vairākkārtīgus eksperimentus, lai izzinātu bērnu agresivitātes cēloņus. Viņi nonāca pie secinājuma, ka agresivitāti bērnos izraisa vecāku negatīvais uzvedības paraugs un pazemojošā attieksme pret bērnu.
…
